150. turpinājums. “Savus uzvārdus mēs neparaktām, jo pretējā gadījumā mūsu bērniem kriška” – tā stāvēja rakstīts vēstules nobeigumā.
150. turpinājums.
“Savus uzvārdus mēs neparaktām, jo pretējā gadījumā mūsu bērniem kriška” – tā stāvēja rakstīts vēstules nobeigumā. Pārējo saturu vairs neatceros, patiesības tur nebija ne tik daudz, cik melns aiz naga, bet viens teikums palicis spilgtā atmiņā: “Un vēl šī skolotāja klausās “Amerikas Balsi” un dzen propagandu”. Nelaime tikai tā, ka skolotājai vispār nebija radioaparāta, jo dzīvoklītī no rīta līdz vakaram skanēja translācijas reproduktors, kas pārraidīja vienīgi tās “balsis”, kas nāca no Rīgas un Maskavas.
Īpaša sūdzību sērija attiecās uz mīlestības lietām. Bija daži cilvēki, kuriem šādas tēmas ļoti patika izmeklēt. Es parasti, ja sūdzība bija anonīma, šādus nesmukumus metu papīrgrozā. To gan nedrīkstēja darīt gadījumos, ja vēstule jau bija iereģistrēta ministrijā vai kur citur. Atceros, kā viena pasta darbiniece bija nolūkojusi kādu puisi, kurš gatavojās precēt vietējo skolotāju. Laikam karakungi kaut ko sasteidzinājuši, jo puisis nepaguva nosvinēt kāzas, kad jau iesauca armijā. Nu pasta jaunkundze rakstīja sūdzības, cik briesmīgi amorāla ir minētā skolotāja, jo gaida bērnu, turklāt nemaz nekaunas skolēnu priekšā grozīties ar savu resno vēderu. Situācija man bija zināma, tāpēc par visu gribējās tikai pasmaidīt, bet skolotājai devu padomu vērsties ar lūgumu kara komisariātā un izsaukt līgavaini uz mājām, lai varētu nosvinēt kāzas. Tā arī viss nokārtojās: gan skolotājai papīri kārtībā, gan puisim patīkams atvaļinājums. Starp citu, šī skolotāja kļuva par skolas direktori.
Protams, bija sūdzības par skolotājām, kuras it kā jauc svešas ģimenes. Ar šīm lietām tradicionāli mēdza nodarboties kāds no partijas komitejas darbiniekiem. Dažkārt situācijas kļuva tik komiskas, ka vienureiz pats ministra vietnieks apjautājās:
— Interesanti, kurš jūsu rajonā ir tas galvenais morāles inspektors?
Bet lielākie “morāles inspektori” parasti bija tieši tie cilvēki, kuri paši jaunības gados pavairāk grēkojuši.
Viena no mīlestības sūdzībām gan šķita gauži dīvaina. Kāda meiča pārgulējusi ar precētu vīrieti, bet pēc tam rakstīja sūdzības uz visām malām, ka tikusi izvarota. Tā nebija anonīma sūdzība, papīrgrozā arī to izmest nevarēja, tāpēc vajadzēja ar to jaunkundzi vismaz aprunāties. Sarunāju talkā inspektori Veltu Atausi, lai viņa kā sieviete pārspriež intīmākās lietas, un komandējuma laikā sūdzības autori apciemojām. Tā arī nesapratu, kāpēc jaunkundze rakstījusi, jo nekādi varasdarbi pret viņu nebija pastrādāti. Laikam taču klusībā cerējusi, ka vīrietis pametīs ģimeni un precēs viņu. Panācu vienīgi to, ka turpmākās sūdzības nesekoja.
Bet nu atkal es jūtu, ka man pie pašas auss pieliecies Tirdītājs. Interesanti gan, ko vēl man būtu vajadzējis pastāstīt?
— Kāpēc negribi atcerēties tās reizes, kad pats esi iekļuvis sūdzībās?
Bet kurš tad saka, ka negribu? Tikai tie pāris gadījumi man liekas pārāk sīki un maznozīmīgi. Lai atmiņvīziju uzburtā aina būtu pilnīga, pieminēšu arī par sevi.
Turpmāk vēl.
