149. turpinājums Kaut ko tomēr saprata, jo labu brīdi nekustīgi sēdēja plīts priekšā uz zema bluķīša un domāja, domāja.
149. turpinājums
Kaut ko tomēr saprata, jo labu brīdi nekustīgi sēdēja plīts priekšā uz zema bluķīša un domāja, domāja.
— Es tikai nevaru saprast, no kā tas viņai gadījies. Varbūt no tā, ka Oļečka vēlu iepazina vīrieti?
Slimnīcā viņas šizofrēniju daudzmaz apārstēja. Izsacīja man pateicību par rūpēm un drīz aizbrauca atpakaļ uz Krieviju. Es daudzkārt esmu atcerējies šo epopeju un pavisam reāli saprotu, kāda loma šādām šizofrēniķu sūdzībām ir bijusi cilvēku likteņos. Es parasti ļoti smagi pārdzīvoju jebkuru saskari ar garīgi slimiem cilvēkiem, bet šis gadījums bija sevišķi smags tieši visu apkārtējo cilvēku neizlēmības dēļ. Valstī valdošais režīms bija tāds, ka daudzi aizvien no kaut kā baiļojās, sak, ja nu patiešām no tiem 46 “špioniem” vismaz viens ir īsts… Brīžam man likās, ka esmu mazliet infantils, jo pats nekādas bailes neizjutu. Daudzreiz par savu brīvdomību esmu dabūjis belzienus, bet toreiz viss beidzās labi.
***
Visvairāk sūdzību bija veltīts dažādām sadzīviskām problēmām. Kādreiz apvaicājos ministrijas darbiniekiem, par kādu tēmu viņiem raksta visbiežāk. Atbilde skanēja: par virtuves atkritumiem. Tā patiešām dažiem cilvēkiem likās ārkārtīgi nopietna problēma, jo skolu kopgaldos parasti palika ļoti daudz neapēstu produktu. Kartupeļu mizas vai kāpostlapas varēja neuzskatīt par atkritumiem, kam kāda vērtība, jo katru dienu pamatīgā veļas katlā tika izgāzts viss, kas palicis uz šķīvjiem. Parasti katrā skolā mēdz gadīties pāris audzēkņu, kuri kategoriski neēd vārītus kartupeļus. Citiem negaršo makaroni, dažam zupa par treknu, citam par sāļu, kāposti par skābiem vai buberts par saldu. Jo mazāka produktu izvēle veikalos, jo niķīgāki ģimenēs auga bērni, visbiežāk tur vainojami paši vecāki, kuri savu personisko gaumi uzskatīja par vienīgo iespējamo. Tāpēc ēdienu paliekas nereti sasniedza tādus apmērus, ka itin viegli varēja nobarot pāris cūciņu, un bija lauku skolas, kur to arī darīja, lai šādā veidā palētinātu ēdnīcas pakalpojumus. Tomēr vairumā gadījumu uz šiem produktu pārpalikumiem pretendēja kāda no skolas darbiniecēm. Nereti izveidojās interešu konflikts starp apkopēju, pavāri un skolas direktora sievu. Ja gadījās, ka uz bezmaksas guvumu pretendē vismaz šī trijotne, tad villa gāja pa gaisu. Sākumā ķīviņā tika iesaistīta arodbiedrība, pēc tam partijas organizācija, bērnu vecāki un ciema izpildkomiteja. Tā kā jebkurā gadījumā kāda no pusēm palika neapmierināta, tad sekoja sūdzības uz ministriju, laikrakstu redakcijām vai nereti pat uz Kremli Brežņevam.
Gadījās, ka arī šāda tipa sūdzībās tika iepīta politika. Piemēram, tika atgādināts, ka “tai raganai” vīrs bijis leģionā. Mazliet komiska bija kāda pagara sūdzība par vienu bioloģijas skolotāju. Par sūdzības upuri bija izraudzīta laba skolotāja, prasmīga un inteliģenta, kura nekad nekādos konfliktos neiesaistījās. Viņas lepnums bija skolas mācību un izmēģinājumu lauciņi, kur tika veikti gandrīz vai zinātniski eksperimenti. Cita starpā lauciņos tika pavairotas un pārbaudītas dažādas upeņu šķirnes. Gadījās, ka skaistos krūmiņus bija iekārojusi kāda netālu dzīvojoša ģimene, bet cilvēkiem nepaveicās – viņu nodarījumu atklāja ar vietējā miliča piepalīdzību. Nu zagļiem bija padarīts liels kauns, tāpēc par minēto skolotāju tika fabricētas anonīmas sūdzības, kuras ministrija pārsūtīja mums.
Turpmāk vēl.
