146. turpinājums. Turklāt katrā pilsētā mēdz būt savi īpatnēji aizliegumi. Teiksim, Maskavā drīkstēja iemūžināt metro pazemes stacijas, bet Kijevā to nedrīkstēja.
146. turpinājums.
Turklāt katrā pilsētā mēdz būt savi īpatnēji aizliegumi. Teiksim, Maskavā drīkstēja iemūžināt metro pazemes stacijas, bet Kijevā to nedrīkstēja. Kad mans kolēģis to vienreiz neapdomīgi izdarīja, viņu pie izejas aizturēja miliči, jo attiecīgā informācija viņiem jau bija priekšā. Labi, ja konflikts beidzās ar filmiņas izgaismošanu, jo tikpat labi varēja atņemt visu aparātu, bet pašu notērpināt augu dienu. Kopš trīsdesmito gadu represijām un kara gadu spiegu mānijas darbojās psiholoģiskā inerce, tāpēc īstu padomju cilvēku raksturoja augsts modrības līmenis. Novērot visu neparasto un ziņot par to attiecīgajiem orgāniem — tas skaitījās īsti patriotisks darbs.
Reizē ar to jāatzīst, ka valdošās un gandrīz nepieskaramās nomenklatūras apstākļos sūdzību sacerēšana bija vienīgais veids, kā mazais cilvēks kaut nedaudz varēja ieriebt saviem priekšniekiem, atmaksājot par pāridarījumiem. Tā kā valstī visu dzīvi reglamentēja partija, tad nopietnākos gadījumos rakstiskās sūdzības tika adresētas dažāda līmeņa partijas instancēm. Daudz sūdzību tika adresēts laikrakstu redakcijām, jo preses izdevumi tāpat piederēja partijai vai tās kontrolētām iestādēm. Citreiz ar sūdzībām tika aplaimotas ministrijas un tautas kontroles orgāni, reizēm par spēcīgāko varu cilvēki uzskatīja prokuratūru. Ar vārdu sakot, iespēju bija varen daudz, un ar likumu bija noteikta stingra kārtība, kādā sūdzības izskatāmas. Protams, birokrātija nekad nedara sev pāri, vairums sūdzību tika pāradresētas zemākām institūcijām, tāpēc gadījās, ka sūdzība par kāda ierēdņa nedarbiem nonāca šī paša ierēdņa rokās.
Tagad mēs reizēm gaužamies, ka pēcsociālisma laikā starp cilvēkiem valda ienaids un skaudība, kad kaimiņš pret kaimiņu gatavs iet ar mēslu dakšām. Diemžēl jāteic, ka šāda parādība tika speciāli izkopta jau padomju varas apstākļos. Starpība tikai tā, ka toreiz cilvēks varēja otram publiski uzsmaidīt, bet aizmuguriski rakstīt sūdzības uz Kremli. Tagad nu īsti vairs nav, kam pasūdzēties, tāpēc skauģa dvēselīte mēģina izlīdzēties ar citiem līdzekļiem. Toreiz varēja uzrakstīt vēstuli žurnālam “Dadzis” vai laikrakstam “Cīņa”, ka, lūk, “kaimiņš svilina cūkas ar lodlampu, kas arī nav atļauts”. Tagad nevienai avīzei nav pienākums šādas vēstules lasīt, nemaz nerunājot par kaut kādu izmeklēšanu. Ja niknums ir ļoti liels, tad visdrošākais atriebības veids ir pielaist uguni kaimiņa kūtij.
Kad sāku strādāt Valkā, pašlaik no represiju vietām atgriezās gan izsūtītie latvieši, gan arī tie, kas bija palikuši dzīvi Gulaga nometnēs. Divas sievietes no trīsdesmito gadu represētajām kādu laiku strādāja par skolu direktorēm. Tā Smiltenes krievu skoliņā direktores pienākumus pildīja Krievijas latviete Dickale, kādreizējā Cesvaines un Madonas fotogrāfa Dickaļa brāļa atraitne. Tajā pašā skoliņā strādāja skolotāja, kuras vīrs bija pensionēts čekists. Pēc kaut kādām nesaskaņām kolektīvā pēkšņi uz visām pusēm sāka ceļot sūdzības par padomju varas ienaidnieci skolas direktori, kura jau trīsdesmitajos gados esot iesaistījusies noziedzīgā pretpadomju grupējumā ar mērķi noindēt pašu Kaļiņinu. Sūdzība nepārprotami liecināja, ka to rakstījis cilvēks ar izteiktām vajāšanas mānijas pazīmēm, tādi sacerējumi var noderēt tikai studentiem, analizējot attiecīgās slimības simptomus. Vēlāk ar direktori Dickali iznāca parunāties par situāciju 1938. gadā. Viņas vīrs tolaik strādājis Maskavā Galvenajā aptieku pārvaldē.
Turpmāk vēl.
