145. turpinājums. – Bet Kārli, uz paša Ļeņina vārdā nosauktu apbalvojumu mums jāsadzer! – un Toras Jānis jau stiepa pāri galdam savu glāzīti pieskandināšanai.
145. turpinājums
– Bet Kārli, uz paša Ļeņina vārdā nosauktu apbalvojumu mums jāsadzer! – un Toras Jānis jau stiepa pāri galdam savu glāzīti pieskandināšanai. Bindža nu bija sprukās, tik svinīgā sakarā atteikt nedrīkstēja, tāpēc izrāva arī pirmo čarku. Pēc tam Tora meistarīgi līdzīgā veidā izprovocēja Kārli uz sadzeršanu arī par godu pārējiem bleķiem. Pēc kādas sestās glāzītes Kārlis jau bija tiktāl nobriedis, ka gribēja teikt runu. Piedauzījis ar dakšiņu pret šķīvja malu, Kārlis slēja augšup savu drukno augumu. Drīz čalas pierima, un klusumā atskanēja Bindžas pirmā frāze:
– Es kā bijušais konclāģera priekšnieks…
Tālāk runātājs netika, jo zālē sākās vispārējs troksnis. Beidzot mums kļuva skaidrs, ar ko šis cilvēks nodarbojies Staļina valdīšanas gados Krievijā.
Sūdzībnieku ziedu laiki
Strādājot rajona izglītības nodaļā, tolaik visnotaļ birokrātiskā iestādē, bieži kļuvu par dažādu sūdzību izmeklētāju. Ja man nebūtu šīs pieredzes, es laikam nekad dzīvē nespētu izprast to mehānismu, kas darbojās staļinisko represiju gados, kad cilvēkiem tika piespriesta nošaušana uz pilnīgi fantastisku safabricējumu pamata. Padomju sistēma nebija vienkārša okupācijas vara, kā to nereti iedomājas svešatnes latvieši, jo vara taču izpaudās kā labi izslīpēts mehānisms, kas augstākajiem varas līmeņiem ļāva ērti kontrolēt zemāko līmeņu darbību. Lai tautas masas varētu vieglāk saturēt grožos, bija nepieciešams radīt neuzticības un aizdomīguma atmosfēru vienam pret otru. Reizēm šī parādība ieguva gandrīz vai masu šizofrēnijas raksturu, piemēram, liekot par ārzemju spiegu uzlūkot ikvienu cilvēku ar fotoaparātu rokās. Pastāvēja pavisam reāli aizliegumi fotografēt tiltus, kuģīšu pieturas, dzelzceļu sliežu ceļus stacijās, nedrīkstēja bildēt panorāmas skatus no baznīcu torņiem vai ūdenstorņiem.
Turpmāk vēl.
