13. turpinājums. Un bumba mums bija pavisam oriģināla, jo veidota no divām vecām “ādām”, tās samaucot vienu otrā.
13. turpinājums
Un bumba mums bija pavisam oriģināla, jo veidota no divām vecām “ādām”, tās samaucot vienu otrā. Šāda bumba bija varen smaga, bet spārdīt varēja. Mani atkal norīkoja sargāt vārtus, un Zvejnieku Jānis no vecākajām klasēm laikam vēl tagad atceras, kā manis atsistā bumba viņam iešķēla pa vaigu.
Tolaik iemācījos spēlēt šahu, bet lielākie cīkstiņi man iznāca ar krustmātes puikām, kad dažreiz ciemojos Kraukļu “Krastkalniešos”. Viņu mājās bija īsts figūru komplekts, kas tolaik skaitījās retums. Vēlāk ziemas brīvdienās es ar nazi pats sev izgriezu tīri ciešamas šaha figūras, bet tās uz skolu neņēmu. Vēlāk šahu esmu spēlējis epizodiski, dažbrīd man veicies itin labi, bet allaž esmu šo nodarbi pārtraucis, lai neizniekotu mācībām paredzēto laiku. Tas tāpēc, ka man piemita azartspēlmaņa raksturs, — kad sāku, tad biju gatavs spēlēt dienu un nakti.
Kaut kā izgadījies, ka vairāk prātā palikuši mirkļi ārpus skolas. Gan ciemošanās pie krustmātes, gan zvejošana kopā ar krusttēvu. Šiem pieredzējumiem bija cits krāsainums, ko nevarēja ne salīdzināt ar dirnēšanu skolas solā. Mācībās skaitījos starp viduvējībām, un vienīgi pavasaru eksāmenu laikā es jutos kā zivs ūdenī. Tolaik katru gadu bija jākārto pārcelšanas eksāmeni, vidēji kādos septiņos astoņos priekšmetos. Daudziem šis laiks likās briesmīgas mocības, bet es — gluži otrādi — ilgoties ilgojos pēc šīs brīnišķīgās iespējas izlabot pa ziemu sapelnītos trijnieciņus. Tādējādi es mācību gada noslēgumā parasti izrāvos starp labajiem audzēkņiem.
Politiskais klimats skolā valdīja tāds pats kā visā sabiedrībā. Ne nu skolotāji īsti ticēja tam, ko vēstīja avīzes, ne arī audzēkņi kaut ko tādu pieņēma. Pa visu skolu tikai daži komjaunieši, bet viņi nebija tie labākie ne sekmēs, ne uzvedībā. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka jau tolaik viens no puišiem, kuram vecāki atgriezušies no Krievijas, bija sadarbojies ar drošības iestādēm. Gadījās arī visādas muļķības, piemēram, pašrakstītu skrejlapiņu slepena izplatīšana. Kāda no šādām zīmītēm reiz bija nonākusi čekistu rokās, tad no visiem skolēniem savāca burtnīcu paraugus un pēc rokraksta noteica vainīgo. Kāds jauns čekists pēc tam pusotru stundu mūs visus audzināja, stāstīdams, cik padomju vara laba, kādas rūpes velta partija un valdība, lai mums visiem, utubungām tādiem, dotu iespēju mācīties pašā progresīvākajā skolā. Vainīgajam, kādam 6. klases zēnam, vajadzēja stāvēt visu priekšā un nomurmināt, ka viņš ir kļūdījies un nekad mūžā vairs necels savu zīmuli pret taisnības valsti un Lielo Skolotāju Staļinu. Toreiz ar to arī beidzās šis starpgadījums.
Reizi nedēļā visa skola tika sapulcināta uz politmācībām, bet skolotāji bieži izlīdzējās ar kādu neitrālu tematu, piemēram, par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem. Atceros, ka man vajadzēja nolasīt 15 minūšu garu “referātu” par to, vai iespējama Saules sistēmas bojāeja. Kaut kādas politnodarbības bija paredzētas arī pa klasēm, bet audzinātāji tās vai nu ignorēja, vai arī izmantoja parastai sliņķu strostēšanai. Vienīgi 7. klasēs mācījās pagara auguma puisis, uzvārdā Ukermarks. Par viņu skolotājs Kube mums stāstīja kā par politiski visgudrāko audzēkni visā skolā.
Turpmāk vēl.
