140. turpinājums. Tik augsti stāvošu vīru es, vienkāršs vakarskolas direktors, varēju vērot tikai pa gabalu, ja neskaita vienu gadījumu, kad atrados no viņa apmēram četru metru attālumā.
140. turpinājums
Tik augsti stāvošu vīru es, vienkāršs vakarskolas direktors, varēju vērot tikai pa gabalu, ja neskaita vienu gadījumu, kad atrados no viņa apmēram četru metru attālumā. Ždanovs runāja tikai krieviski, kaut saprata nedaudz arī latviešu valodu. Ja nemaldos, viņam bija vidusskolas izglītība, prata spēlēt klavieres, jo biroja sēžu kabinetā atradās pianīns, laikam no kādas deportēto ģimenes īpašuma. Cik zinu pēc nostāstiem, viņš bijis ļoti draudzīgās attiecībās ar militāristiem. Vismaz jautājumā par bijušās Tēraudskolas telpu likteni viņam bijusi ļoti nelādzīga loma. Lieta tā, ka skolas telpas kara laikā bija daļēji izdegušas, tāpēc armija noslēgusi līgumu ar vietējo pašvaldību uz desmit gadiem, ka garnizons telpas atjaunos un izmantos līdz 1956. gadam. Jau bijis parakstīts PSRS Aizsardzības ministrijas rīkojums, ar kuru noteikts armijas štābam telpas atbrīvot un pārvākties ārpus pilsētas centra. Tomēr virsniekiem nav paticis pārcelties uz daudz šaurākām garnizona telpām, tāpēc komandieris aizgājis pie Ždanova ar konjaka pudeli un kārtīgi paraudājis. Tad sekretārs no sava seifa izņēmis līguma eksmeplāru un vienkārši to saplēsis. Valcēniešiem atlika turēt muti. Kad lidotājus nomainīja raķetnieki, kuri sabūvēja sarežģītas sakaru sitēmas un komandpunktus, telpas atgūt vairs nebija nekādu cerību.
Vēl kāda saistoša epizode. Netālu no pilsētas ierīkotais armijas lidlauks bija par iemeslu lieliem trokšņiem, kad iznīcinātāji kaukdami brāzās pāri namu jumtiem. Bet vienam aeroplānam bija kaut kas samisējies, jo no tā izkrita neliela aviobumba, kas eksplodēja mitrā vietā kādus 25 metrus no dzelzceļa pārbrauktuves. Neviens gan nebija cietis, ja neskaita faktu, ka pārbrauktuves sargam būdiņa apgāzta uz sāniem. Vietējā milicija sastādījusi attiecīgu aktu, ko gatavojās nosūtīt kara apgabala pavēlniecībai, tomēr Ždanovs ultimatīvā formā pieprasījis lietu izbeigt. Galu galā pulkvedis bijis partijas biroja loceklis.
Vēl pilsētiņas iedzīvotāji sačukstējās gan par sekretāra līdzdalību kādās skandalozās malu medībās, kāds kaut ko zināja arī par viņa nelikumībām ar Sedas kūdras fabrikai domātajiem celtniecības materiāliem, tāpat par slepeniem darījumiem ar patērētāju biedrības deficītajiem pārtikas produktiem — cukuru un miltiem. Bet skaļi neviens neprotestēja. Nejauši satiku tikai vienu ļoti savdabīgu vīru, kurš man pastāstīja nedaudz vairāk. Tas bija toreizējais Bolderājas vakarskolas direktors Virževodovs, varena auguma Krievijas latgalietis. Rudenī ministrija bija sarīkojusi vakarskolu direktoru izbraukuma semināru uz tolaik slēgto pilsētu Liepāju, un ar Vorževodovu sapazinos jau vilcienā. Man ļoti imponēja viņa absolūti perfektā latgaliešu izloksne, jo, izglītojoties krievu skolās, viņš dzimto valodu bija apguvis tikai no savas vecmāmiņas. Visas trīs Liepājā pavadītās dienas mēs kaut kā turējāmies kopā, un mans paziņa pastāstīja, ka viņš neilgu laiku strādājis Rīgas apgabala izglītības nodaļā. Tolaik, kad pēc lielās deportācijas likvidēja apriņķus un saveidoja lielu skaitu mazu rajoniņu, kādam bija ienācis prātā, ka Latvija vairāk līdzināsies Krievijai, ja būs arī apgabali. Vilis Lācis laikam ātri attapa, ka šāda ākstība ir lieka naudas tērēšana un birokrātijas vairošana, bet kādu gadu vai nedaudz ilgāk viens otrs tukšu salmu kulstītājs tika pie skaļiem amatiem. Tā kā tolaik gan pavasara sējas kampaņas laikā, gan saistībā ar valsts aizņēmuma parakstīšanu no “Centra” uz rajoniem tika izsūtīti pilnvarnieki ar visai lielām tiesībām, tad arī Vorževodovs bija nokļuvis Valkā, kļūdams par liecinieku gan stirnu medībām Strenču mežos, gan citām tumšām lietām. Lai pielabinātos, Ždanovs Vorževodovam esot piedāvājis stirnu buku, maisu cukura un maisu ar miltiem, ko pilnvarnieks, tālredzīgs būdams, esot noraidījis. Liekas, viņš tomēr par saviem novērojumiem bija ziņojis, kur šādās reizēs pienācās, jo pār Ždanova galvu strauji sabiezēja mākoņi. Jau nākamā gada sākumā viņš tika palaists pensijā, kaut līdz oficiālajam gadu cenzam nedaudz pietrūka.
Manis aprakstīto Vorževodovu labi pazina rajona skolu vadītāji, kuri mēdza ironizēt par viņa latgalisko izrunu.
Turpmāk vēl.
