139. turpinājums. Jaunības pārgalvībā esot pa reizei veicis šādus tādus komunistiskās pagrīdes uzdevumus, piemēram, naktī ar mazu laiveli piebraucis pie kāda noenkurota kuģa un uz korpusa uzmālējis kādu pret Ulmaņa režīmu vērstu saukli.
139. turpinājums.
Jaunības pārgalvībā esot pa reizei veicis šādus tādus komunistiskās pagrīdes uzdevumus, piemēram, naktī ar mazu laiveli piebraucis pie kāda noenkurota kuģa un uz korpusa uzmālējis kādu pret Ulmaņa režīmu vērstu saukli. Pēc tam pats priecājies, ka politpārvaldes špiki velti meklē vainīgo. Pēc okupācijas viņš iesaukts armijā un kā īpaši uzticams iedalīts robežsargos. Tā arī visu kara laiku notupējis uz Turkmēnijas un Irānas robežas. Bijis labi un mierīgi, vienīgi baroti slikti, tāpēc reizēm upju niedrājos nācies šo to nomedīt. Lai nu kā, bet viņš tāpat skaitījās kara veterāns, kāds čoms pēc demobilizācijas esot pierunājis stāties partijā, ko vēlāk sirdī nožēloja. Faktiski tāpēc, ka tajos gados komunists nevarēja būt noteicējs par savu likeni.
Lai atslogotu tiesas, sīko noziegumu izskatīšanai tika izveidotas administratīvās komisijas, kas faktiski pildīja pirmskara miertiesu funkcijas. Indriķis Kelle sākumā šo komisiju vadīja, bet es biju nozīmēts par locekli. Sēžu laikā daudzkārt varēju pārliecināties, cik dzīvesgudrs un godīgs pret cilvēkiem ir šis kādreizējais ostas planku nesējs. Bija daži visai kuriozi gadījumi, tad parasti iepriekš vienojāmies par sēdes taktiku un piespriežamo soda naudas lielumu. Piemēram, milicija bija sastādījusi protokolu smiltenietim Kazimiram Taukačam. Es par to vīru biju daudzas anekdotes dzirdējis. Kara laikā dzīvojis mežā zem egles kopā ar citiem Samsona partizāniem, kaut kādā veidā ticis pie dokumenta par vidusskolas izglītību, tāpēc pirmajos pēckara gados apstiprināts par Bērzaines pamatskolas direktoru. Kad kādu vasaru uz savu dzimto Smilteni Pēteris Sils atvedis dzejnieku grupu, sarīkojumā kopā ar vietējo inteliģenci apgrozījies arī Taukačs. Bijusi visai karsta diena, tāpēc Sils visus vedinājis nopeldēties Tepera ezerā. Gājuši barā, un izgadījies Taukačam līdzās zobgalīgais Valdis Lukss. Kazimirs ierunājies pirmais:
— Bīdri dzejnīk, man līls kauns īt peldētīs. Man tais kriutis spalvainos kai kuiļa mugura.
Lukss vēlāk pārējiem sarunu atstāstījis ar piebildi:
— Ak tu, dabas bērns!
Nu tagad šis dabas bērns bija iekritis ķezā. Iedzēris lieku čarku un pie Smiltenes autoostas sastrīdējies ar čigāniem. Kad iekarsuši, Kazimirs teicis:
— Vocu laikūs es treis taidus nūšovu, tu būsi catorts, kuru pakoršu!
Par tādu bezkaunību čigāni bija sūdzējušies miličiem. Sēdes laikā knapi valdījām smieklus, kad Indriķis nelaimīgo dabas bērnu audzināja tautu draudzības garā. Tā kā Kazimirs strādāja par labi atalgotu aku urbēju, tad piespriedām viņam maksāt 30 rubļu. Cilvēks bija tik priecīgs, ka grasījās samaksāt mums uz vietas.
Tādas atmiņu epizodes nāk prātā, kad atceros Indriķi Kelli.
Rajona izpildkomitejas vadība mainījās raibā virtenē, par katru no viņiem varētu pastāstīt daudz un plaši, bet tad būtu jāraksta atsevišķa grāmata.
***
Tomēr par pašiem galvenajiem priekšniekiem katrā rajonā jāuzlūko partijas komitejas sekretāri. Arī šajā mājā es vēl paguvu sastapt tos pēckara vīrus, kuru piemērotību vērtēja ne pēc izglītības, bet pārliecības.
Tātad — pats galvenais noteicējs rajonā 1956. gadā, kad ierados darbā, bija partijas komitejas pirmais sekretārs Ždanovs, pēc izcelšanās Krievijas ebrejs.
Turpmāk vēl.
