135. turpinājums. Papildu vēl vienu tējas glāzi pie pusdienām.
135. turpinājums
Papildu vēl vienu tējas glāzi pie pusdienām. Vakarpusē viņš nekad nedevās uz dzīvokli pie ģimenes, kamēr nebija kaut pusstundiņu pasēdējis kādā dzertuvē, visbiežāk stadiona ēdnīciņā, bet nereti arī restorānā. Ja tuvumā gadījās kāds paziņa, obligāti aicināja pie sava galdiņa. Tam cilvēkam patiesi bija zvēra veselība, jo katru dienu viņš salēja sevī pusotra līdz divus litrus degvīna. Un nekad neizskatījās piedzēries, vienīgi seja kļuva kaparbrūna. Kad viņu pārcēla uz citu dienesta vietu, Valka bija zaudējusi vienu atraktīvu militāristu.
***
Bet atgriezīsimies civilajā dzīvē. Strādājot izglītības nodaļā, gadījās saskare arī ar ministriem.
Jāteic, ka skolu direktori visai labi atsaucās par Vili Samsonu, kura virsvadībā man nācās strādāt pirmajos gados. Kad pirmoreiz nokļuvu pie tik augsta ranga amatvīra viņa darba kabinetā, mani patīkami pārsteidza ministra attieksme pret apmeklētāju. Dzīvē ne mazums gadījies sastapt visādus činavniekus, kuri pat sveicienu neprot kārtīgi atņemt, toties Samsons ienācēju sagaidīja stāvot kājās, panācās pretī un sniedza roku, tāpat arī pavadīja līdz durvīm. Runāja viņš tikai par lietu, konkrēti un ar dziļu ieinteresētību. Savu galīgo viedokli pateica sarunas noslēgumā.
Nodaļu vadītāju semināros ministrs vispirms ļāva mums kārtīgi izkliegties, jo vienmēr taču bija kādi sasāpējuši jautājumi. Pēc minūtēm piecām piecēlās, piedauzīja ar pirkstu pret galdu un nokomandēja:
— Esam paampelējušies, tagad pie lietas!
Ministrijas pakļautībā tolaik bija daudz visādu institūtu un staciju, kurās nereti strādāja visādi politiskie tarkšķētāji. Šo cilvēku iebildumi pret skolām bija vislielākie. Atceros, kāda dāmīte, kura runāja paceltā balsī ar jūtamu krievu akcentu, bija varen sašutusi, ka pionieru organizācijas praktiskajā darbībā esot pārņēmušas “buržuāziskās” skautu organizācijas darba metodes. Samsons šo runātāju pārtrauca pusvārdā un kā skaldīt noskaldīja:
— Skauti bija starptautiska kustība, tā bija laba organizācija un ar buržuāziskumu tai nebija nekā kopīga.
Savureiz šis cilvēks prata būt principiāls, nebaidoties no varbūtējiem pārmetumiem “politiski kaitīgā domāšanā”. Tomēr bija izņēmumi, un, esmu pārliecināts, tie bija gadījumi, kad Samsons pildīja kādas partijas vadošās norādes. Tad gan zibeņi šķīda! Kādā seminārā īstu politvētru saņēma iecienītais Skolu pārvaldes priekšnieks Ģībietis, kurš ar savu brīvdomību laikam bija nokaitinājis pašu Arvīdu Pelši.
Ap to pašu laiku no darba ar lielu troksni tika atbrīvots Bērnu ekskursiju un tūrisma stacijas direktors Edvīns Žīgurs, ar kuru vēlāk labi sadraudzējāmies. Alga Žīguram nebija liela, cilvēkam ļoti gribējās kādu mazumiņu piepelnīt ar tūrisma literatūras izdošanu. Reizēm viņš pa brošūriņai sarakstīja pats, citreiz uzņēmās sakārtotāja pienākumus. Skandāls radās saistībā ar grāmatu “Apceļosim Zemgali”, kur pirmajā variantā bija ievietota nodaļa, kas veltīta Edvardam Virzam un “Straumēniem”. Žīgurs gan nebija nodaļas autors, bet par “politisko tuvredzību” bija jāatbild viņam, un Samsons bija galvenais apsūdzētājs. Vairākus gadus nostrādājis par grāmatvedi, Žīgurs vēlāk atgriezās vecajā darbavietā, tikai nu jau par metodiķi. Tolaik par ministri jau strādāja Mirdza Kārkliņa, kura kaut kāda sīkuma dēļ sāka pētīt viņa biogrāfiju.
Turpmāk vēl.
