132. turpinājums. Nujā, biju jau viņu redzējis ne tikai bildēs, bet vienureiz arī tribīnē. Tas bija 1954. gada agrs pavasaris, kad Hruščovs sāka kukurūzas audzēšanas kampaņu.
132. turpinājums.
Nujā, biju jau viņu redzējis ne tikai bildēs, bet vienureiz arī tribīnē. Tas bija 1954. gada agrs pavasaris, kad Hruščovs sāka kukurūzas audzēšanas kampaņu. Mēs, grupa studentu, bijām saņēmuši ielūgumu kartes uz Latvijas pašu galveno priekšvēlēšanu sapulci, kas notika toreizējā Drāmas teātra telpās. Bijām ļoti priecīgi, ka varēsim bez maksas noskatīties Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” pirmizrādi. Lai pie mākslas baudījuma piekļūtu, vispirms vajadzēja noklausīties kompartijas pirmā sekretāra Kalnbērziņa referātu — tad arī redzēju republikas galveno vīru pilnā augumā. Prātā palicis, ka toreiz Kalnbērziņam zem uzvalka bija pavilkts sarkanrūtots krekls ar košu kaklasaiti, domāju, tā vecais boļševiks centās pasvītrot savu proletārisko izcelsmi. Referāts bija veltīts tautas gaišajai nākotnei, ko varēs nodrošināt, ja straujāk kāpināsim ražošanu. Veikalos aizvien trūka pārtikas produktu, tāpēc vajagot divreiz vairāk ražot piena un gaļas, bet, lai to sasniegtu, kliķes laiku āboliņa vietā jāaudzē kukurūza. Kalnbērziņš ļoti sīki izskaidroja, kādas ir gaidāmās kukurūzas zaļās masas ražas, cik daudz tajās cukura un šķiedrvielu, cik vareni tad tecēs piena straumes.
Tagad nu Kalnbērziņš no pirmā vīra bija kļuvis par trešo, jo pirms nepilna gada, kad notika uzbrukumi berklaviešiem, Pelše pamanījās iesēsties pirmā sekretāra krēslā. Kalnbērziņam kā paklausības veterānam Maskava atvēlēja amatu, ko Padomju savienībā tradicionāli piešķīra kādam pensionāram. Tagad nu šis “Jānis Eduarda dēls”” sēdēja man līdzās un varen dīdījās:
— Man jau gan pašam nav daudz vaļas runāties, esmu ceļā uz Igauniju, viņiem tur viena saimniecība guvusi izcilus panākumus kukurūzas audzēšanā. Jāparaugās, kā viņi to dara. Bet tu man pastāsti par to, kā veicas ar jauno izglītības likumu. Mēs šo jautājumu gatavojamies apspriest. Kā ar skolu telpām? Vai rudenī varēsit visur atvērt astotās klases?
Atbildēju, ka jāvar, jo likums jāpilda. Kaut pāris skolām vajadzēs likvidēt pat skolotāju istabas.
— Tas gan ir pareizi. Es redzu, ka jūs te esat malači, — un Kalnbērziņš jau cēlās kājās un steidzās atvadīties.
***
1959. gadā vairākus mēnešus aizvietoju izglītības nodaļas vadītāju, tāpēc paguvu nedaudz pavērot arī citus augstus priekšniekus. Divas reizes nelielā auditorijā noklausījos Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku Eduardu Berklavu. Par šo vīru jau diezgan daudz runāja tautā, ar viņa vārdu saistīja gan atkārtotu pirmskara skaņuplašu izdošanu, tādējādi ļaujot mums iepazīt gan Reitera kori, gan Paula Saksa un Priednieka-Kavarras dziedājumus. Dzērāji slavēja degvīnu “Kristāldzidrais”, jo šīm pudelēm uz etiķetes nebija neviena vārda krieviski. Arī grāmatniecībā vairāk tika akcentētas nacionālās vērtības. Zinātāji tad teica, ka tas Berklava nopelns.
Tajā gadā piedalījos kādā seminārā, uz kuru bija aicināti rajonu plānu daļu vadītāji un izglītības nodaļu pārstāvji. Galveno referātu nolasīja Eduards Berklavs, kurš runāja par nacionālās izglītības programmu, par speciālistu gatavošanu no pašu latviešu vidus, lai nevajadzētu aicināt darbaspēku no citām republikām, jo Rīgā jau tāpat milzīgs dzīvokļu trūkums.
Turpmāk vēl.
