130. turpinājums. Būdama Krievijas latviete, viņa gausi apguva ne tikai latviešu literatūru, bet visai nesekmīgi arī eiropeisko ģērbšanās un uzvedības kultūru.
130. turpinājums
Būdama Krievijas latviete, viņa gausi apguva ne tikai latviešu literatūru, bet visai nesekmīgi arī eiropeisko ģērbšanās un uzvedības kultūru. Pat ārzemju braucienu laikā viņa uz draudzīgām vakariņām varēja ierasties ar matu ruļļiem zem lakatiņa. Bet tas jau būtu cits stāsts.
Vēl vienureiz man tika pavēstīts par kādu Valkas rajona skolotāju, kuru labi pazinu. Cilvēks jau nebija slikts, sekmīgi vadīja neklātienes vidusskolas nodaļu, pret jauniešiem izturējās ļoti iejūtīgi, bet viņas nelaime bija gara runāšana. Kad viņa piezvanīja uz izglītības nodaļu, mēs visi kļuvām tramīgi. Vēlāk iemanījāmies tā, ka klausuli nolikām uz galda un darījām kārtējos darbus, reižu reizēm mikrofonā ierunājot “Jā, jā… tā ir…” Pie mūsu Lūcijas dīvainībām bijām pieraduši, bet izrādījās, ka viņa savu tieksmi izteikties pēc iespējas garāk bija sākusi īstenot arī epistolārajā žanrā, rakstot garum garas vēstules savam pirmajam vīram uz toreizējo Rietumvāciju. Laikam taču čekistiem bija uzdzinis niknumu fakts, ka viņiem jālasa tik gari romāni, tāpēc Pēteris Lūciju esot uzaicinājis “Stūra mājā” uz pārrunām. Es tēloju nesapratni, sak, kāpēc gan cilvēks nedrīkst rakstīt vēstules savu bērnu tēvam. Cita starpā, minētā skolotāja arī man bija gari un plaši stāstījusi par savu pirmo un karsti mīlēto vīru, kuru kara vētras aizsviedušas svešumā.
— Tu vari pateikt tai savai Lūcijai, lai viņa vismaz tajās vēstulēs nemuld, ko nevajag.
Var rasties jautājums, vai Pēteris arī mani kādreiz izmantoja par informācijas avotu, galvot jau nekad neko nevar. Šie vīri arī ar nejaušiem faktiem nereti rīkojas līdzīgi tam, kā skopulis ar uts ādu — viss var noderēt. Rakstiski viņš man neko neprasīja rakstīt, arī īpaši iztaujājis netika, politiskas anekdotes es pats viņam pa kādai pastāstīju, bet tas nevienu cilvēku konrēti neskāra. Neatceros nevienu gadījumu, kad viņš mani kaut iztālēm būtu mēģinājis savervēt par ziņotāju vai tamlīdzīgi. Bija viena vienīga reize, kad Pēteris man piedāvāja iespēju paceļot pa Dienvidslāviju. Teica, ka izgādāšot vietu kādā tūristu grupā, kas sastāvēšot no augstskolu pasniedzējiem. manuprāt, šajā situācijā man tika piedāvāts apvienot patīkamo ar lietderīgo. Starp citu, Pēteris pats bija piedalījies tūrisma braucienā ar kuģi apkārt Eiropai. Es uz šādu piedāvājumu atbildēju, ka mana vārgā redze var būt šādam braucienam par šķērsli. Ar to šī epizode beidzās. Kad pēc vairākiem gadiem vilinošo piedāvājumu atstāstīju kādam paziņam, viņš izbrīnīts iesaucās:
— Un tu, dullais, nebrauci! Es gan būtu piekritis.
Atliek piebilst, ka šis mans paziņa vēlāk kļuva ļoti aktīvs tautfrontietis un vēlāk ne mazāk aktīvs zemessargs. Tāda ir dzīve.
Atceroties senās sarunas, gribas secināt, ka VDK darbinieki visai profesionāli pratuši vērtēt literāros darbus, mākslas un kultūras procesus. Piemēram, Pēteris varen šķendējās par paša kādreiz dievināto Andreju Upīti. Viņš apgalvoja, ka vecišķā nīgruma pilnā grāmata “Bezsaules noriets” esot izdarījusi ne visai slavējamu pakalpojumu. Varu iedomāties, kādā strupceļā bija nonākuši profesionālie provokāciju meistari, kad ar šausmām lasīja grāmatas manuskriptu, ko paši Upītim bija pasūtījuši: noliegt Upītim grāmatas publicēšanu viņi gluži vienkārši nespēja.
Vēl atceros, ka ar Borisa Pugo stāšanos VDK priekšgalā Pēteris visai apmierināts nebija. Vecais ģenerālis Vēvers tomēr esot bijis pats cietākais vīrs. Es reizes divas tiku klausījies Vēvera lekcijas kaut kādos semināros, un man bija savs priekšstats par šo noslēpumaino vīru. Vēvers laikam gan bija pēdējais no VDK vadītājiem, kurš varēja palepoties ar reālu spiegu noķeršanu, tiesa, to gan viņš prata izdarīt tikai pēc Kima Filbija sniegtās informācijas, par ko pats ģenerālis savās lekcijās klusēja.
Turpmāk vēl.
