124. turpinājums. Kādureiz Pēteris par kādu sadzīves sīkumu bija nokaitinājis mūsu blakusistabas iemītniekus, un sekoja ļoti savdabīga atriebība.
124. turpinājums
Kādureiz Pēteris par kādu sadzīves sīkumu bija nokaitinājis mūsu blakusistabas iemītniekus, un sekoja ļoti savdabīga atriebība. Pēteris Beķeris un vēl kāds viņa draugs bija ielavījušies “ienaidnieka” istabiņā un Mazo Pēterim zem gultas piesējuši siļķi. Siļķe, protams, smirdēja, kolīdz gulētājs pagrozījās, bet pāris dienas iemeslu nevarēja atklāt, kamēr netika pacelts matracis. Voldemārs vainīgo gan zināja, bet draugam neatklāja.
Pēteris nereti mums stāstīja par dažiem jautājumiem, kādi tikuši apspriesti skolas partijas sapulcēs. Tā kā man jau tolaik interesēja politikas aktualitātes, Pēteris visai detalizēti atstāstīja par notikumiem, kas saistījās ar Lavrentija Berijas novākšanu. Vēl rudens sākumā neviens neko daudz nesapratām, atcerējāmies tikai dažas neparastības iepriekšējā maijā un jūnijā. Toreiz sāka nopietni runāt, ka turpmāk katrai republikai būšot savi nacionālie bruņotie spēki, ka dienēt varēšot savā republikā, ka vadošajos amatos jāizvirza nacionālie kadri vai vismaz vietējo valodu pratēji. Vērojām, kā Rīgas lielākajos veikalos latviešu valodas nepratējus sāka apkalpot atsevišķas pārdevējas. Pat mūsu institūtā krievu puiši bija kļuvuši tādi kā klusāki un satrauktāki. Berija tika arestēts laikā, kad atradāmies vasaras brīvdienās, bet vēl rudenī zinājām tikai to skopo paziņojumu, kas bija publicēts avīzēs. Skaidrību ieviesa tikai speciālais Hruščova referāts, kas skaitījās slepens. Tomēr visās partijas organizācijās tika nolasīts pilns referāta teksts, ja nemaldos, tas ildzis vairākas stundas. Varēju tikai pabrīnīties, cik perfekti Pēteris visu atcerējās, tāpēc nodomāju, ka viņam par VDK vēsturi un struktūru ir kādas plašākas zināšanas. Par savu atmiņu neesmu sūdzējies, bet tikdaudz uzvārdu es nekādi no vienas reizes dzirdēšanas nespēju atcerēties.
Otra reize, kad Pēteris man nedaudz atstāstīja partijas sapulcē runāto, bija saistībā ar izglītības ministra Samsona ierašanos. Sapulcē ticis smagi kritizēts mūsu profesors Ernests Karpovics, un iegansts tam bijis kāds viņa apcerējums par lauksaimniecības stāvokli Zviedrijā. Cik zināms, pats Ņikita Sergejevičs kādubrīd bija uzskatījis, ka Zviedrijas modelis lauksaimniecības mehanizācijā būtu piemērots Baltijas īpatnībām, tāpēc neticu, ka Vilis Samsons būtu sarīkojis uzbrukumu Karpovicam pēc savas iniciatīvas. Vēlāk, strādājot skolu sistēmā, man ar ministru iznāca visai cieša saskare, un izbijušais partizāns bija visai patstāvīgi domājošs cilvēks. Bet pietika ar partijas CK mutisku norādījumu, lai Samsons spētu visai kareivīgā manierē baltu padarīt par melnu. Iespējams, ka tā bijis arī toreiz, turpretī profesors Karpovics tik nikni turējies pretī, ka nesavaldības brīdī kā skaldīt noskaldījis:
— Pienapuikas mani tomēr nemācīs!
Gaidījām, kas nu notiks. Bet nenotika nekas, profesors turpināja strādāt. Pat vēl vairāk: kad vasaras sākumā eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs Roberts Pelše gāja bojā zem trolejbusa riteņiem, jau nākamajā rītā viņa vietā Samsons bija nozīmējis Karpovicu.
Kad mācījāmies pēdējā kursā, kāda muļķīga atgadījuma dēļ gatavojās atskaitīt piecas mūsu kursa meitenes.
Turpmāk vēl.
