122. turpinājums. Mani centās atbalstīt arī otrs valcēnietis. Nācās Dzejnieces pārliecināšanai lietot pašu vulgārāko pierādījumu, proti, ka nenobrieduša meitēna pārslavēšana var tikai vairot viņas iedomību.
122. turpinājums
Mani centās atbalstīt arī otrs valcēnietis. Nācās Dzejnieces pārliecināšanai lietot pašu vulgārāko pierādījumu, proti, ka nenobrieduša meitēna pārslavēšana var tikai vairot viņas iedomību. Šajā brīdī atvērās durvis un istabā ienāca Velgas tēvs. Viņš laikam pēdējo vārdu bija saklausījis, tāpēc, cigareti garajā iemutī iestiprinādams, noskaldīja:
— Manuprāt, gudrs cilvēks vispār nevar būt iedomīgs.
Mēdz būt situācijas, kad strīdēties kļūst bezjēdzīgi. Daži cilvēki jebkuru informāciju sāk klasificēt divās daļās: to es gribu dzirdēt, bet to es negribu dzirdēt. Citu gradāciju nav.
Pēc gada Velga bija uzaicināta uz skolu. Tikšanās ar vecāko klašu audzēkņiem izdevās itin laba, un pati Velga jutās pacilāti, tāpēc vēlāk skolotāju istabā man pavēstīja:
— Tagad es sev izvēlējos jaunu konsultantu — Imantu Auziņu.
Tieši tā: “es izvēlējos”. To es jau biju paredzējis. Mirdza Ķempe bija palīdzējusi Velgai atlasīt dzejoļus viņas pirmajam krājumam, bet vienlaikus strikti centusies atrunāt no pārlieku lielas steigas ar grāmatas izdošanu. Tas nu galīgi neietilpa Kriļu ģimenes plānos, tāpēc attiecības ar nesen aplidoto Mirdzu Ķempi tika sarautas visai demonstratīvi. Vismaz labi, ka pašas Velgas izraudzītais konsultants Imants Auziņš bija apveltīts ar zināmu pedagoģiskā takta izjūtu, varbū tāpēc šī sadarbība arī pārāk ilgi neturpinājās.
Dzejniece šādu pavērsienu ļoti smagi pārdzīvoja. katrā mūsu satikšanās reizē Ķempe mēdza apjautāties par Velgas Kriles gaitām, bet arī es neko lielu nepratu paskaidrot. “Dzeltenās palodzes” bija labs krājumiņš, ja to vērtē no pirmo grāmatiņu aspekta. Tomēr tas nekļuva par notikumu — kā savulaik to izdarīja Ojārs Vācietis ar “Tālu ceļu vēju”. Velgas konflikts ar kādu pašapzinīgu pasniedzēju, ko pavadīja radošā krīze, kāda mēdz būt ikvienam rakstniekam pirms pārejas jaunā kvalitātē, — tas viss saasināja slimību. Vēl aizvienam esmu pārliecināts, ka slimību būtu varēts krietni attālināt, ja vien nebūtu pieļautas rupjas audzināšanas kļūdas. Galu galā vissmagāk cieta Velgas vecāki. Edgars Krilis kaskādē uzbrukušās nelaimes nespēja pārdzīvot, viņš aizgāja no dzīves stipri pirms laika. Sirds neizturēja.
Vēlāk Velga Krile sevi kā dzejniece pilnīgi reabilitēja, ar katru jaunu grāmatu viņas dzejoļi kļuva emocionālāki, to tēlainība tik blīva, ka ik strofa sāka līdzināties poēzijas koncentrātam, īstai dzejas tīrvielai. Latviešiem nav otras dzejnieces, kura tik pilnīgi būtu iemiesojusi sevi dzejas burvestībā. Bet turpinājumu mēs visi zinām.
***
Manas pēdējās tikšanās reizes ar Mirdzu Ķempi izgadījās patiesi nejaušas. Konsultācijas jau pasen nevienam nelūdzu. Tad sešdesmitajos gados it kā uztaustīju savu īpatnējo dzejas āderi.
Turpmāk vēl.
