121. turpinājums. Turpat kādreizējās muižas ēnainajā parkā atradās divas pasaku mājiņas, un katrā no tām dzīvoja pa mīļummīļai vecmāmiņai.
121. turpinājums
Turpat kādreizējās muižas ēnainajā parkā atradās divas pasaku mājiņas, un katrā no tām dzīvoja pa mīļummīļai vecmāmiņai. Un visā šajā jaukajā karuselī princesīte bijusi uzmanības centrā, nepārtrauktas mīlestības apsauļota, bezgaldāsnu siržu aprūpēta. Cik gan netaisni reizēm lēmis liktenis, kad vieniem bērniem ir liegta elementāra vecāku mīlestība, bet citam tās ticis nesaprātīgi daudz. Tik milzīgu vecāku gādību par savu bērnu nākotni, tik fantastisku pašuzupurēšanos ir grūti pat aprakstīt, bet vienlaikus skumdina šīs aklās mīlestības nesaprātība. Starp citu, Edgars Krilis pats kādreiz bija strādājis skolā, sācis neklātienē mācīties Cēsu skolotāju institūtā, bet mācības pārtraucis un no skolas darba atteicies ar pavisam loģisku argumentāciju:
— Nevaru es nekādi aizbraukt prom no mājām, lai kārtotu eksāmenus! Bērniņi ķeras biksēs un raud, sak, nebrauc, mīļo tētiņ, prom, nepamet mūs. Sirds tā sāp, ka nevaru.
Mirdza Ķempe šajā perfekti izplānotajā scenārijā godprātīgi pildīja sev atvēlēto lomu, laikam pat neapzinoties, cik ļoti viņa pazemoja pati sevi. Pie mielasta galda ar Dzejnieci bijām nosēdināti gandrīz blakus, vienīgi Cecīlija Dinere atradās starp mums. Pavisam uzmanīgi mēģināju bilst, cik psiholoģiski smagas sekas var būt šādai antipedagoģijai, bet apkārt bija pārāk daudz vērīgu klausītāju, lai es atļautos izvērsties ar argumentāciju. Mirdza Ķempe ātri jutās sagurusi, tāpēc vēlējās atpūsties. Mēs ar vienu no Kriļu dzimtas radiem, manu labu paziņu, pavadījām Dzejnieci līdz namiņam, kurā dzīvoja viena no Velgas vecmāmiņām. Dzejniece atlaidās gultā uz pelēcīgās zvīļu segas un turpināja mūsu aizsākto sarunu. Viņa ar cieņu uzklausīja manus apsvērumus, jo es runāju nevis kā dzejmīlis, bet kā pedagogs. Tomēr Dzejniecei bija sava īpatnēja domu gaita, kur grūti ielauzties reālās pasaules vīzijām:
— Un tomēr viņa ir talantīga! Viņai ir slikta veselība, šādi cilvēki parasti dvēselē mēdz būt ļoti jūtīgi. Arī es pati dzīvē esmu daudz sāpju pieredzējusi.
Turpmāk vēl.
