120. turpinājums. Protams, neko tādu es neteicu ne pašai Velgai, ne viņas vecākiem.
120. turpinājums
Protams, neko tādu es neteicu ne pašai Velgai, ne viņas vecākiem. Pedagogiem vienmēr ir savas profesionālās sarunas, par kurām audzēkņiem nav jāzina. Tomēr mūsu attiecībām drīz vien pārskrēja pavisam negaidīta ēna. Kārtējā dzejolīšu sūtījumā Velgai bija kāds visai veikli uzrakstīts, bet saturā vecišķi didaktisks darbiņš. Iedomāsimies, ka viens sešpadsmitgadīgs skuķītis dzejā sāk sodīties par tām meitenēm, kuras mīl pārmēru krāsoties vai nepiedienīgi moderni ģērbties. Man šāda sodomgomoriska gānīšanās nebija pieņemama, un es par to savā atbildē Velgai aizrādīju. Lai nemēģina kļūt vecāka par saviem gadiem. Pēc tam no Velgas puses sekoja kā zibens spēriens: atsūtīja man žurnāla “Zīlīte” toreizējā līdzstrādnieka Ojāra Vācieša cildinošo atsauksmi par šo pašu dzejoli. Kā tad lai īsti tagad domājot? Vēlreiz sūtīju savu paskaidrojumu, kurā norādīju, ka es daudz labāk par Ojāru Vācieti zinu viņas patiesās spējas, tāpēc man ir morālas tiesības izvirzīt stingrākas prasības. Galu galā Ojārs Vācietis zina tikai šo vienu viņas dzejolīti, tāpēc izdarījis pārsteidzīgus secinājumus, vadīdamies vienīgi pēc dzejolīša tehniskā izpildījuma, kas patiešām uzskatāms par izdevušos. Tomēr Velga bija izlēmusi, ka viņai patīkamāki ir slavinājumi, tāpēc vairāk savus dzejoļus man nerādīja un rajona avīzei publicēt nedeva.
Bija, ja nemaldos, 1965. gada vasara. Pēkšņi man piezvanīja Velgas mammīte un izteica savu lūgumu:
— Mūsu kolhoza klubā būs pilngadības svētki. Ļoti, ļoti lūdzu, lai jūs kā Velgas pirmais konsultants pagodinātu…
Jaunās dzejnieces vecākus labi pazinu. Toreizējais kolhozs “Ļeņina ceļš” atradās Valkas pievārtē, kādreizējās Lugažu pils apkaimē. Saimniecība skaitījās ekonomiski spēcīga, un Kriļu ģimene tajā labi pazīstama.
Uz vietējo jauniešu pilngadības svētkiem bija atvesti arī viesi no Rīgas: Mirdza Ķempe un Cecīlija Dinere. Par ciemiņu atvešanu bija parūpējies Edgars Krilis, jo viņam piederēja vieglā automašīna. Atceros, ka Dinerei līdzi bija arī meita Lilija, kura vienubrīd pat apmaldījās parka celiņos. Mani jau pašā sākumā pārņēma nemiers, jo sapratu, ka viss pasākums noorganizēts izteikti ģimeniskā gaisotnē, kur pārējie trīs kolhoza jaunieši varēja kalpot tikai par fonu Velgas triumfam. Es uz notiekošo raudzījos no elementārās pedagoģijas viedokļa, tāpēc sirdī gribējās kliegt un protestēt, bet tur neviens nebija noskaņots kaut ko tādu saprast. Jutos pavisam riebīgi. Pēc visa notiekošā konstatēju, ka mīļais papiņš ne reizi vien vizinājis Velgu uz Rīgu, uz konsultācijām Rakstnieku savienībā. Un tagad ģimene gaidīja, lai Mirdza Ķempe sāk atlīdzināt viņai izdarīto laipnību.
Situācija sarīkojumā bija salīdzināma ar apgrieztu pasaku: viena princese un trīs pelrušķītes. Bet Velgas papiņš tobrīd strādāja par kolhoza galveno grāmatvedi, vienlaikus pildot arī partijas pirmorganizācijas sekretāra pienākumus, arī mīļā mammīte strādāja grāmatvedībā un vienlaikus pildīja arodbiedrības vietējās komitejas līderes uzdevumus. Vēljomīļā māsiņa tobrīd bija kluba vadītāja, mākslinieciskā noformētāja un komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre.
Turpmāk vēl.
