119. turpinājums. Šeit es gribu runāt par daudziem dzejniekiem piemītošo nerēķināšanos ar vispārpieņemtām pedagoģijas atziņām.
119. turpinājums
Šeit es gribu runāt par daudziem dzejniekiem piemītošo nerēķināšanos ar vispārpieņemtām pedagoģijas atziņām. Pati Mirdza Ķempe ļoti pārdzīvoja, ja vēlāk ar kādu no visvairāk aprūpētajiem dzejniekiem viņai radās nopietni sarežģījumi, un sevišķi spilgts piemērs tam Velga Krile, apbrīnojami talantīga dzejniece, kuras spējas sāka izpausties visai agri. Tā kā biju šo notikumu liecinieks, gribu par tiem nedaudz pastāstīt.
Ar Velgu un viņas dzejas mēģinājumiem biju saistīts no pašiem vingrinājumu sākumiem. Tā kā Valkas rajona jauno autoru apvienība daļēji darbojās sasaistē ar vietējo avīzīti, tad es vienubrīd pildīju tādus kā ārštata konsultanta pienākumus. Velga vēl mācījās kādā 7. vai 8. klasē, kad viņa rakstīja savus pirmos, bet jau spilgtos dzejolīšus. Parasti viņa tos atnesa līdz redakcijas durvīm un, pirkstgalos pastiepusies, iebāza pastkastītes spraudziņā — šī sistēma bija paredzēta anonīmajām sūdzībām. Pēc tam redakcija dzejolīšus deva man, es rakstīju atsauksmi, redakcija to pārrakstīja uz savas veidlapas un nosūtīja Velgai.
Neilgi pirms tam mūsu apvienībā ar saviem literārajiem sacerējumiem līdzdarbojās Velgas tēvs Edgars Krilis. Atceros reizi, kad Jūlijs Vanags bija noorganizējis veselu Rakstnieku savienības brigādi, kas ieradās uz mūsu sanāksmi, lai palīdzētu izanalizēt vietējo censoņu publicētos un nepublicētos darbiņus. Zigmunds Skujiņš vairāk nodarbojās ar prozu, un viņa vērību piesaistīja vēl pirmskara Latvijā pazīstamā literāta Jāņa Ķelpes publikācijas. Pats Jūlijs Vanags analizēja Edgara Kriļa dzejolīšus un laikam taču bija pārāk bargs vērtētājs, jo Edgars it kā pārtrauca savus literāros vingrinājumus. Pats gan vēlāk man teica, ka meita sākusi rakstīt labāk par viņu, tāpēc pārstājis blēņoties, lai palīdzētu Velgai izsisties dzīvē.
Velgu aicināju nākt arī uz apvienības sanāksmēm, bet tās notika pārāk reti, dalībnieki bija ļoti grūti iekustināmi uz pārrunām. Velga atnāca gan, pasēdēja kaktiņā un ātri steidzās pazust. Meitene pat kaut kā vairījās no tieša kontakta. Atceros vienu reizi, kad es ar viņu aprunājos un iedevu palasīties toreiz tikko iznākušo Jevgeņija Jevtušenko dzejoļu krājumu “Ņežnostj”. Neskatoties uz Hruščova uzbrukumiem krievu jaunajiem dzejniekiem, viņu popularitāte turpināja pieaugt, un arī Velgai šī dzeja bija lieliski patikusi. Vēlāk literatūras skolotāja man rādīja Velgas mājas sacerējuma burtnīcu — bija uzrakstīta jauka eseja par Jevtušenko daiļradi. Uz skolotājas vaicājošo skatienu atbildēju, lai neņem galvā nekādus tur Ņikitas Sergejeviča negatīvo emociju izvirdumus, lai vērtē sacerējumu pēc būtības. Vispār šeit gribas pieminēt faktu, ka pirmoreiz PSRS pastāvēšanas laikā kāds kompartijas vadības inspirēts cilvēku tramdīšanas akts bija izraisījis tik plašu un gandrīz vienprātīgu pretestību inteliģencē, un Velga šo noskaņojumu bija pareizi uztvērusi.
Vairākus Velgas dzejoļus nopublicējām rajona avīzītē, un tie bija jauki, kaut stipri bērnišķīgi un panaivi pantiņi. Valdzināja sīkās skolniecītes prasme domāt tēlu sistēmās. Bet jebkurā sabiedrībā atrodas arī cilvēki, kurus neapmierina, ja kāds no viņu vidus sāk izcelties. Tā arī daži skolotāji sāka īpaši piekasīties Velgai, jo, lūk, viņa bieži slimojot, kavējot stundas, nepietiekamas esot viņas zināšanas matemātikā. Kaut kāds rūgtums daļā skolotāju jau bija jūtams ārpus skolas sienām, jau pilsētas tantes sāka tērgavot, ka Krilim meita tēlojot nezin kādu tur dzejnieci. Beidzot šīs noskaņas sāka izpausties pat rajona skolu direktoru seminārā. Tobrīd nonāca tiktāl, ka biju spiests šajā jautājumā iejaukties un aicināt skolu vadītājus būt saprātīgiem un iejūtīgiem pret tiem audzēkņiem, kuriem parādās īpašas spējas kādā vienā virzienā. Velgas Kriles sakarā es toreiz sacīju tā:
— Šādi talanti mums dzimst reizi simts gados, un mums nav tiesību viņus nosodīt par to, ka vienlīdz labi nav veicies matemātikā vai kādā citā mācību priekšmetā.
Turpmāk vēl.
