117. turpinājums. Nekādā veidā viņa nereaģēja, jo visos turpmākajos publicējumos nokritizētie dzejoļi parādījās bez izmaiņām.
117. turpinājums
Nekādā veidā viņa nereaģēja, jo visos turpmākajos publicējumos nokritizētie dzejoļi parādījās bez izmaiņām. Arī rinda par lielās Ķīnas dēlu, kas “tur slejas”.
***
Turpmākajos gados, kad strādāju Valkā, ar Mirdzu Ķempi tikos krietni retāk. Studiju gados biju centies savu iespēju robežās izmantot visu, ko varēja dot Rakstnieku savienības Dzejas sekcijas darbs, kur ik sanāksmē vismaz puse klausītāju bija sastādīja iesācēji, galvenokārt Universitātes jaunie. Ja mēs runājam par sešdesmito gadu dzejas ārkārtīgo popularitāti, tad sākums šim fenomenam sākās jau pirms tam, gan Dzejas sekcijā, gan Universitātes Jauno autoru apvienībā. Arī dzejas atplūdi faktiski sākās ar Rakstnieku savienības Dzejas sekcijas apsīkumu. Kādu laiku zināmu poēzijas klimatu uzturēja gadskārtējie Dzejas dienu pasākumi.
Cik vien atceros, Dzejas sekcijas sanāksmēs gandrīz vienmēr piedalījās arī Mirdza Ķempe, un katrs viņas tur sacītais vārds man kalpoja kā zināma papildu konsultācija. No Valkas Rīgas pasākumi bija grūtāk sasniedzami, bet atsevišķas iespējas es tomēr centos izmantot. Katru gadu vajadzēja piedalīties dažādos skolu vadītāju vai lektoru kursos un semināros, kas nereti ilga nedēļām vai pat mēnešiem ilgi. Tad atlika tikai noskaidrot, kādi RS pasākumi paredzēti vakaros, un neviens durvīs ar rungu nestāvēja: visi iesācēji varēja apmeklēt jebkuru sarīkojumu. Bet konsultēties pie Dzejnieces gāju reti. Reiz pa vasaru biju sacerējis veselu poēmu pašā grūtākajā žanrā — vidējam skolas vecumam. Ķempe mani paslavēja par progresu dzejas tehniskajā varēšanā, vairs nejūtot, viņa apgalvoja, gandrīz nekādu materiāla pretestību. Trūkstot vienīgi spriega sižeta, bet bez tā laba poēma neiznākot. Tālāk iztaujāja mani par to, kādus autorus pēdējā laikā esmu iepazinis. Tā kā biju daudz lasījis krievu valodā, tad mums neveidojās kopīgs pārrunu temats, jo viņa pati tieši šos autorus nepārzināja. Viņas literārās intereses vairāk saistījās ar to, kas rakstīts vācu, spāņu, franču vai angļu valodā. Vēl kādu reizi biju atstājis dažus dzejoļus, un toreiz saņēmu atbildi rakstveidā. Arī tiku paslavēts par progresu. Ļoti lakoniska vēstulīte.
Mirdza Ķempe vispār nekad nesniedza man kaut kādus izvērstus skaidrojumus, nekad no viņas nedzirdēju kādu konkrētu padomu, kā būtu pareizāk rakstīt to vai citu rindiņu. Norādīja tikai uz dažām acīm redzamām nepilnībām, bet vienmēr ļoti lakoniski, pat nedaudz strupi, nekad necenšoties uztiept savu subjektīvu viedokli. Viņa, man likās, pat ar zināmu bijību izturējās pret visiem, kas ieguvuši augstāko filoloģisko izglītību, jo bija stingri pārliecināta, ka sistemātiska gara izkopšana spēj jebkuru diletantu pārvērst talantā. Kādreiz viņa man to pateica atklāti:
— Par jums man maza bēda. Nepazudīsit taču, jo jums ir akadēmiskā izglītība.
Prātā palikušas dažas epizodiskas tikšanās, kam ar konsultācijām nebija tieša sakara. Viena no tām — 1956. gada 21. oktobrī. Biju iebraucis Rīgā kaut kādās ar skolu saistītās darīšanās, brīvā brīdī gribēju ieskatīties Rakstnieku grāmatnīcā. Izrādījās — tur pašlaik sapulcējušies interesenti uz tikšanos ar rakstniekiem.
Turpmāk vēl.
