116. turpinājums. Izdevniecībā, kur biju iegriezies pie redaktores Vizmas Lāces saistībā ar Tālivalda Bričkas izlasīti, pie manis pienāca Daina Avotiņa, kura tolaik kā dzejniece vēl nebija plašāk pazīstama.
116. turpinājums
Izdevniecībā, kur biju iegriezies pie redaktores Vizmas Lāces saistībā ar Tālivalda Bričkas izlasīti, pie manis pienāca Daina Avotiņa, kura tolaik kā dzejniece vēl nebija plašāk pazīstama, un izteica man “lielu paldies par sirsnīgajiem bērnu dzejolīšiem”, kurus viņa lasot priekšā saviem bērniem. Pēc viņas domām, pie cikla vajagot vēl pastrādāt un izdot atsevišķā grāmatiņā ar krāsainām ilustrācijām, jo šādas lasāmvielas latviešu valodā esot liels trūkums. Kad iegāju “Karoga” redakcijā, mani savukārt apsveica Andris Vējāns:
— Tā ir viena no veiksmīgākajām publikācijām šā gada almanahā.
Manu “Minkiādi”, kā to bija nosaucis kāds studentu kopmītnes asprātis, tolaik jau skandēja skolu pašdarbnieki, bet Irina Zvanova Filharmonijas koncertgrupas sastāvā ar šiem dzejolīšiem uzstājās gandrīz visās lauku skolās. Cilvēkiem šie pantiņi patika ne tāpēc, ka tie būtu izcili labi uzrakstīti, galvenais bija tas, ka tobrīd jau sāka apriebties līdz galējībai sabiedriskotie un politiski aktualizētie, klaji didaktiskie pantojumi, kas tā laika bērniem kļuva gandrīz vai par vienīgo lasāmvielu. Dzejoļi par revolūcijām, plīvojošiem karogiem un kolhozu “druvu kuģiem” faktiski veselai paaudzei sabojāja literāro gaumi, un cilvēki intuitīvi tiecās pēc kaut kā dvēseliska.
Pēc daudzajiem komplimentiem mazliet satraukts gaidīju oficiālās recenzijas, jo tajos gados visi nozīmīgākie izdevumi tika analizēti presē. Jau tā paša gada rudenī pirmais atsaucās “Karogs”, un recenzijas autors bija…Vladislavs Kaupužs. No šī stūrabuka neko labu negaidīju un savās priekšnojautās nebiju vīlies. Nevajadzējis rakstīt ciklu, bet atsevišķus dzejoļus. Šādā veidā darbs esot kļuvis nebaudāms. Šādām recenzijām ir tā īpatnība, ka autoram faktiski nav iespējams aizstāvēt savu taisnību. Laikam jau zināmās aprindās Kaupuža viedokli respektēja, vismaz neviens negribēja ar tik stūrgalvīgu vīru polemizēt, tāpēc arī “Literatūrā un Mākslā” recenzijas autors Andris Vējāns manus dzejolīšus vispār nepieminēja. It kā to tur nemaz nebūtu bijis. Nevar gan izslēgt iespēju, ka no redakcijas darbiniekiem kāds Vējāna recenziju bija vienkārši saīsinājis, tajos gados tāda prakse bija visai parasta un augstāko instanču akceptēta. Ka Andris Vējāns sirdī turpināja domāt citādi nekā Kaupužs, liecināja viņa bērnu grāmatiņa “Mūsu sētas raibais Miks”, kas saturā un tonalitātē bija manas “Minkiādes” variants, vienīgi mākslinieciski augstākā līmenī. Cik atceros, par Vējāna ciklu recenzijas bija vienprātīgi cildinošas, arī Kaupužs pēkšņi neko nebilda. Bet varbūt vienkārši nepaguva, jo drīz pēc tam viņš beidza savas šīszemes gaitas. Nomanu, ka Tirdītājs jau atkal man krata ar pirkstu: tu atļaujies pārāk daudz! Bet ko lai dara, tāda bija lietu dabīgā secība.
Ilgus gadus pēc šīs kritikas nebiju spējīgs bērniem sacerēt. Visu laiku jutu sev aiz muguras stāvam Kritiķi ar māzerainu bozi rokā. Mirdza Ķempe Kaupuža nesaudzīgajam vērtējumam kategoriski nepiekrita, viņa aicināja, lai visādu gadījuma rakstura kritiķu gudru spriedelēšanu pie sirds neņemu. Viņa taču pati ne reizi vien bija izbaudījusi, cik vērta mēdz būt tāda principiāla un nemaldīga vāvuļošana kritikas vārdā, lai ar cik spilgtām partijiskuma spalvām rotāta. Biju pat vērojis, kā Dzejniece reaģēs uz Jāņa Plauža piekasīgo sīkkriticismu.
Turpmāk vēl.
