112. turpinājums. Tas katrā ziņā nesaskanēja ar to dzejoļu politisko ievirzi, kurus Dzejniece tolaik drukāja dienas avīzēs.
112. turpinājums
Tas katrā ziņā nesaskanēja ar to dzejoļu politisko ievirzi, kurus Dzejniece tolaik drukāja dienas avīzēs. Pagāja vēl gadi pieci, iekāms Zigmunds Skujiņš laikrakstos uzsāka cīniņu uz dzīvību un nāvi, lai legalizētu vismaz laulības gredzenu nēsāšanu. Tas bija tik nopietni, ka nereti jauniešus par atļaušanos nēsāt gredzenus izslēdza no komjaunatnes. Skaistuma gredzenus, ja arī kāds atļāvās pa retam uzvilkt pirkstā, tad tikai pašus lētākos — ar mazu dzintara vai kāda pusdārgakmeņa kurmjactiņu. Toties Mirdza Ķempe it kā demonstratīvi parastas darbdienas laikā atļāvās savilkt vairākus zelta gredzenus uzreiz, turklāt ar tik lieliem un smagiem akmeņiem, ka kritin krita acīs ikvienam pretimnācējam. Cik atceros ielāgojis, Dzejniece visvairāk mīlēja dzintaru, rubīnu un katrā ziņā ametistu, kas viņai varbūt īpaši piestāvēja. Varbūt viņas pūrā bija arī kaut kas dārgāks, par to neņemos spriest. Manuprāt, viņa rotājumus katrai dienai izvēlējās vairāk tādus, kas atbilda ikreizējam dvēseles stāvoklim, maz bēdādama par krāsu un stila saskaņotību.
Vēlākajos gados, kamēr vien mācījos Rīgā, Dzejniece mani konsultēja samerā regulāri, kaut pārāk bieži viņu apgrūtināt vairījos. Ik ziemu vienu vai divas reizes. Es nekādā ziņā nepiederēju viņas mīļajiem autoriem. Savā pazīstamajā dzejolī, kas Dzejniecei radās 1953. gada rudens jauno autoru semināra ietekmē, ir minētas četras konkrētas personas, kuru atšifrējums lielas grūtības nerada. Lūk, viņi!
Jānis Silazars: “Šis strādnieks iesirmais, kam vārdos uguns dvašu./ Ir velmes devušas un biedru dvēseles.”
Harijs Gāliņš: “Un aku urbējs, kuram vārsmas straujas/ No dzīlēm it kā strūklas augšup raujas.”
Ojārs Vācietis: “Ar acīm spīvām students komjaunietis,/ Kas palu straumēm licis tāles rast.”
Osvalds Mauriņš: “Un jaunais mežzinis, kam pantā putna ašums,/ Kas mežu spirgtās šalkas sevī nes.”
Divi liepājnieki un divi Ziemeļvidzemes pārstāvji.
Bija jau vēl citi, kas tajos gados izpelnījās viņas ievērību. Ar gadiem viņas aprūpējamie iesācēji mainījās, bet vienu gan var apgalvot ar simtprocentīgu nemaldīgumu: Dzejnieces vājība bija visi esošie un bijušie liepājnieki. Savas dzimtās pilsētas jaunajiem viņa jutās gandrīz vai mātes vietā. Varbūt tieši tāpēc arī vēlāk viņi visi ir turējušies savā draudzīgā pulciņā.
Jauno autoru seminārs, kas gan nebija pats pirmais, bet ar kuru faktiski iedibinājās gadskārtējā tradīcija, sanāca 1953. gada rudenī. Topošo dzejnieku sekcija bija sevišķi kupla. Vācietis, Osmanis, Stulpāns, Plotnieks, Brīdaka, Lisovska, Artavs, Rūja, Pēlmanis, Gāliņš, Silazars, Kalnāja, Belševica, Daume, Mauriņš, liekas, arī Elksne, vēl daži. Pēc gada vai pusotra pievienojās Vāczemnieks, Lasmanis Imants un Lasmanis Jānis, Heislers, Purvs… Vēl gadu vēlāk parādījās tāds sīks zēniņš — Sirmbārdis. Pa starpu, bet gadus īsti neatceros, parādījās Kaldupe, Bārbele, Skujenieks, Aizpurvs… Sekcija dalījās grupās, un tad jau visus nemaz nepaguvām iepazīt. Daudzi parādījās tikai vienu reizi un pēc tam pazuda no literatūras apvāršņa.
Tā faktiski visa bija tā sauktā Ojāra Vācieša paaudze. Es pirmajā seminārā piedalījos ar brīvklausītāja tiesībām, jo apspriešanas cienīgu dzejoļu man neiznāca vajadzīgais skaits. Tomēr oficiālu ielūgumu es saņēmu, un tas ļāva veselu nedēļu bez sarežģījumiem izvairīties no lekciju apmeklēšanas institūtā. Kurš bija galvenais ierosinātājs, ka semināra klausītāju skaitā jāiekļauj arī mani, to nezinu aizvien.
Turpmāk vēl.
