111. turpinājums. Bet nākamajā rindā zūd muzikalitāte, jo cenzūra nevietā.
111. turpinājums.
Bet nākamajā rindā zūd muzikalitāte, jo cenzūra nevietā. Nav labi atskaņot šauro un plato “e”.
Man tolaik dzejas teorijā vēl daudz kas bija nezināms, tāpēc Jāņa Plauža neparastā erudīcija mani suģestēja, apvainoties nenāca ne prātā. Tās pusotras stundas, ko man palaimējās pavadīt viņa dzejas analīzes laboratorijā, uz mani atstāja ļoti spilgtu iespaidu, un tam bija gan pozitīva, gan negatīva rezonanse. No vienas puses, es kļuvu prasīgāks pret sevi, es sāku visai nopietni studēt dzejas teoriju krietni ārpus augstskolas programmām, bet, no otras puses, tas mani vedināja formālisma meklējumos, kas radošos vingrinājumus darīja kokainus, kur grūti saskatīt patiesas tēlainības un emocionalitātes atblāzmu. Brīvas un nepiespiestas rakstīšanas vietā sāku knibināties ap detaļām, kamēr ar dzejoli notika kaut kas līdzīgs kā ar Balzaka aprakstīto “šedevru”.
Šo atvirzi no raksta galvenās tēmas es izvēlējos tāpēc, lai ilustrētu, kādas bija manas iepriekšējās zināšanas par literāro procesu un par dzejnieci Mirdzu Ķempi tajā laikā, kad pats iepazinos ar Rakstnieku savienības ilggadējo dzejas konsultanti.
Nepagāja ne divi mēneši kopš tikšanās ar dzejnieku, kad Jānis Plaudis pēkšņi nomira. Stāsta, pie neizspēlētas šaha partijas. Bet no tās vienīgās reizes man par viņu saglabājies tīri vizuāls priekšstats: sausnēja, askētiska seja un šai ārienei pieskanīgs domāšanas veids, kas kontrastē ar dzejnieka sūtību. Dzejas preparētājs, kādu latviešu literatūra laikam gan vairāk nav pazinusi.Tādi bija mani priekšstati un priekšzināšanas, kad iedrošinājos savus vingrinājumus nest Dzejniecei. Mirdza Ķempe mani sagaidīja ar korektu laipnību, bet dzejoļus tūdaļ nelasīja. Lai pienākot pēc nedēļas vai divām. Kad norunātajā laikā aizgāju otrreiz, par iesniegtajiem dzejolīšiem iznāca maza runāšana. Konsultanti vairāk interesēja dažādi jautājumi par mani pašu. Ko studē, kādas grāmatas lasījis, cik ilgi jau raksta. Un beigās tikai daži aprauti teikumi par rokrakstiem. Kad uzrakstīšot kaut ko jaunu, lai atnesot vēl.
Visa saruna bija noritējusi abpusējā atturībā, tāpēc biju pārsteigts par Dzejnieces izturēšanos, kad pēc kāda mēneša nejauši satikāmies uz ielas. Stāvēju Vērmanīša malā un gaidīju savu kursabiedru Vilni, kurš tobrīd piegāja pie kioska, lai nopirktu cigaretes. Diena bija rudenīgi drēgna, tieši tas laiks, kad teju teju jāsākas īstajai ziemai. Uz vispārējā pelēcīguma fona uzreiz pat nepamanīju spilgti ģērbto Mirdzu Ķempi, kas man tuvojās no Rakstnieku savienības nama puses. Daļu sejas Dzejniecei aizsedza platmalu cepure, kura man atgādināja kaut kur redzētu pirmskara modeli. Ieraudzījusi mani, nācēja pasmaidīja spilgti krāsotajām lūpām un sniedza man roku:
— Sveicināts, cēlais!
Gan apģērba spilgtums, gan mazliet teatrālā uzvedības maniere, gan šis neparastais sveicinājums mani samulsināja. Ne mazāk samulsināja arī viņas daudzie gredzeni. Todien labajā rokā tādi bija vismaz trīs, un visiem akmeņi prāvas strazda olas lielumā. Es ļoti baidījos ar savu rokasspiedienu tik dārgus un smalkus juvelierizstrādājumus sabojāt, tāpēc sarokošanās iznāca tāda visai nosacīta un neveikla. Tajos gados vēl vispār mēs nebijām raduši redzēt greznumlietas, valdīja pat uzskats, ka tā ir īstenam proletārietim nepiedienīga buržuāzijas atribūtika.
Turpmāk vēl.
