108. turpinājums. Toreiz iznāca aprunāties arī ar dažiem vietējās skolas audzēkņiem.
108. turpinājum)
Toreiz iznāca aprunāties arī ar dažiem vietējās skolas audzēkņiem. Man pat sķita, ka starp viņiem varēja būt Plotnieku Jānītis, jo izrādījās, ka esam aptuveni viena vecuma. Galvot gan nevaru, bet man vienalga bija neliela greizsirdība uz runīgajiem gulbeniešiem, starp kuriem viens jau ticis līdz pirmajai publikācijai tik nopietnā žurnālā. Tik tiešām nesapratu, kāpēc viņš var, bet es ne.
Tomēr drīz vien es vairs itin nemaz nevēlējos nokļūt sava Gulbenes vienaudža lomā. Vienu dienu izlasīju Mirdzas Ķempes rakstu, kas bija veltīts jauno dzejnieku darbiņu analīzei. Pirmoreiz sapratu, cik tomēr nepateicīga ir tāda dzejnieka misija.
Izrādījās, vismaz tā varēja saprast, ka Jānis pēc savu dzejoļu publikācijas bija atļāvies konfliktēt ar kādu skolotāju, un rezultātā direktore uzrakstījusi vēstuli Mirdzai Ķempei, sak, tā un tā, jūsu konsultējamais jaunais dzejnieks Jānis Plotnieks ir kļuvis briesmīgi iedomīgs un vēl visādā ziņā slikts zēns. Pēc to gadu valdošā principa: vai tāds vispār ir cienīgs saukties par padomju dzejnieku? Un konsultante Ķempe tik nopietnu pedagogu sūdzību bija ņēmusi par baltu patiesību, tāpēc savā rakstā centās topošo talantu noslānīt pēc visām padomju pedagoģijas notīm, pie tam publiski, lai visiem citiem tas kalpotu par biedinājumu. Tas bija ļoti bargs spriedums, bet, man liekas, dzejniece intuitīvi juta, ka Plotnieka zemniekpuiša pleci spēj to izturēt. Kāda trauslāka būtne, kam tās smalkās jušanas kopš bērnības ieaudzinātas, pēc šāda slānījuma būtu gar zemi uz visiem laikiem.
Drīz vien pārliecinājos, ka kritikas zibeņi prot aizsniegt arī pašu Mirdzu Ķempi. Un tas man liek atcerēties, kas un par ko kādreiz ir nopelts. Un cik bieži gadījies, ka visasāk nosodītie darbi vēlāk visvairāk cildināti. Teiksim, vidusskolā mums bija perfekti jāzina, par kādiem grēkiem Ždanovs un partija nopēluši Zoščenko un Ahmatovas daiļradi. Pēc tam to visu aizmirsa, bet, kad Ahmatova mira, Jevgeņijs Jevtušenko rakstīja, ka no dzīves aizgājusi pēdējā krievu aristokrāte.
Liekas, tas bija 1984. gads, kad Maskavas Centrala televīzija pārraidīja “Dzejas vakaru”daudzu stundu garumā. Redzamākie tā laika literāti lasīja katrs vienu dzejoli, kuru paši gribētu nosaukt par klasisku.
Interesanta bija šī izdoma: literāti lasa ne savus, bet citu autoru pašus labākos dzejoļus. Skanēja Bloks, Jeseņins, Majakocskis, Ahmatova, Cvetajeva, Hļebnikovs, Pasternaks, Martinovs, Tvardovskis… Pārsteidzošākais, ka nebija gandrīz neviena tāda dzejoļa, kas, autoram dzīvam esot, nebūtu pamatīgi nozākāts, nopulgots vai vismaz konsekventi ignorēts. Kāds drausmīgs cilvēku domāšanas fenomens! Jo lielāks un spilgtāks dzejnieka talants, jo plašāka bijusi tā publiskā auditorija, kuras priekšā ticis šaustīts, jā, nereti novedot cilvēku līdz pašnāvībai. Bet šaustītāji taču bija ja ne profesionāli literāti, tad vismaz lietpratēji, kuri daudzkārt žēlojušies, ka netiek pienācīgi novērtēti.
Protams, latviešu literatūrā viss kā ministūrā varžu dīķī, ja vērtējam salīdzinājumā ar Krievijas sociālistiskajām jūrām. Bet arī mums atradās cietpaurīši, kas palīdzēja aiziet no dzīves Čakam.
