Šonedēļ presē izlasīju ziņu, ka aprīļa beigās Grieķijā Jaunā Rīgas teātra vadītājs un režisors Alvis Hermanis saņems vienu no prestižākām balvām teātra mākslā – Jaunās realitātes.
Šonedēļ presē izlasīju ziņu, ka aprīļa beigās Grieķijā Jaunā Rīgas teātra vadītājs un režisors Alvis Hermanis saņems vienu no prestižākām balvām teātra mākslā – Jaunās realitātes. Nenoliedzami, ir prieks, ka Jaunais Rīgas teātris pieņemts pasaules teātra augstākās līgas, kā uzskata kritiķis Normunds Naumanis, “slepenajā klubiņā”. Vēl jo vairāk – Jaunais Rīgas teātris tiks ierakstīts teātra vēsturē.
Neņemšos spriest par teātra mākslinieciskajiem sasniegumiem un vērtēt aktieru devumu Latvijas kultūras katlā. Vien atļaušos pateikt, ka man iet pie sirds veids, kā aktieri skatītājiem sludina dzīves mācību. Februārī Rīgā noskatījos Jaunā Rīgas teātra pašlaik topā esošo izrādi “Latviešu stāsti”. Biļetes uz šīm izrādēm skatītāji izgrābj mēnešiem uz priekšu. Izrāde notika mazajā zālē, bez greznām un iespaidīgām dekorācijām. Pirmā stāsta stāstītāja ar basām kājām aci pret aci ar skatītājiem nostājās uz nodiluša sarkana tepiķīša un uzbūra vājredzīgas sievietes dzīves ainas. Otrais stāsts bija par pirtnieku, kurš vientuļi dzīvo meža vidū, bet klusībā alkst pēc kāda, kuram varētu piespiesties un izstāstīt savus priekus un bēdas. Trešais stāsts bija par bērnudārza audzinātāju Mariju no Līvāniem, kura pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Aktieri tik meistarīgi un reizē vienkārši prata attēlot cilvēku dzīvi, kurā nav ne varoņdarbu, ne dižu sasniegumu. Tie bija stāsti par mums, kuru likteņi, kā izrādās, ir skaistu stāstu vērti.
