Kolorīto pāri – Aiju un Aleksandru Zālīšus – pirmo reizi satiku pasākumā Valkas pilsētas kultūras namā. Aizvadītā gada nogalē Valkas novada dome organizēja iepazīšanās pasākumu ģimenēm, kuras pēc dzīves svešumā atgriezušās mājās Valkas novadā. Nenoliedzami, Zālīši bija atraktīvākie dejotāji un stāstītāji par vairāku gadu ilgo prombūtni Anglijā. Taču, uzzinot, kā “no galvas līdz papēžiem” rīdzinieki izvēlējušies pārcelties dzīvot uz Valku un ko ģimene domā par dvīņu pilsētām Valku un Valgu, sapratu, ka noteikti mums jātiekas ilgākai sarunai. Zālīši ar prieku piekrīt tikties, jo, kā atklājās, Aija stundām var runāt par mīlestību pret Latviju un par savu dzīvi. Kā pati smejas – viņa varot vilku no meža izrunāt. Neiztikt arī bez emocionālas asaru slaucīšanas, jo Aijai sāp, ka latvieši, ne tikai vietējie, bet arī Anglijā dzīvojošie, izsakās nievājoši par savu tēvu zemi. Savukārt Aleksandrs pacietīgi klausās sievas emocionālajā stāstījumā, vien retu reizi pateikdams kādu frāzi, bet tā ir tik trāpīga kā “ar āmuru pa pieri”.
– Dzīvojāt un strādājāt Rīgā, izaudzinājāt piecus bērnus. Kāpēc izlēmāt pārcelties uz Valku, ja pirms tam te ne reizi nebijāt bijuši un Valkā nedzīvo ne radinieki, ne draugi?
– Draugi un radi mums jautā to pašu. Arī to, kāpēc pērkam dzīvokli, nevis māju. Tad saku, ka esmu reāliste un saprotu, ka ar laiku kļūstu vecāka (24. februārī Aija svinēs 62. dzimšanas dienu), tāpēc negribu vecumā šķūrēt sniegu, nervozēt par aizsalušu ūdens padeves sistēmu un nepārtraukti pļaut zāli. Vēlos, lai man pa krānu tek silts ūdens, lai mums ir centrālā apkure un asfaltēts ceļš līdz durvīm. Pat, ja es vairs nespēšu iziet laukā, mums ir plaša lodžija, kur varēšu stundām ilgi sēdēt un elpot svaigu gaisu. Domāt ilgtermiņā iemācījos laikā, kad dzīvoju Anglijā. Uzskatu, ka dzīvot Rūjienas ielas mikrorajonā ir ideāli – tepat ir veikals, pāri ielai – mežs, brīvdabas estrāde un poliklīnika. Dzīvoklī jūtos droši, jo galu galā, es un Aleksandrs uz Valku braucām pavadīt laimīgas vecumdienas. Te ir paradīze. Mēs abi ar vīru regulāri nūjojam. Aleksandrs smej, ka esmu nūjošanas čempione. Valka mums ir ideāla dzīvesvieta arī tāpēc, ka man ir svarīgi, lai es varētu nokļūt ārzemēs. Tepat ir Igaunija, un Valgā viss ir pilnīgi citādāk. Regulāri eju uz pirti Valgā, esmu sapazinusies arī ar krievu oficieru sievām, kuras mūs ar Aleksandru aicina uz tēju. Ar vīru bieži no mikrorajona ejam uz pilsētas centru un tad pusdienojam kafejnīcā “Rozmarīns”, kur gatavo brīnišķīgu ēdienu. Pirmo reizi apmeklējot bistro “Jumis”, Aleksandrs iepleta acis un teica, ka viņš jūtas kā astoņdesmitajos gados, bet ēdiens ir ļoti garšīgs. Pirmajā reizē mielojāmies ar sautētiem skābiem kāpostiem un desiņām. Latvijas veikalos, salīdzinājumā ar Anglijas tirgotavām, ir pieejama izcila kulinārija. Protams, Latvijas ēdieniem ir pavisam cita garša, bet mājās viss ir garšīgs.
Esmu lielu pateicību parādā pašvaldības vadītājam Ventam Armandam Krauklim. Tā kā esmu liela avīžu lasītāja, atcerējos, ka viņš pirms vairākiem gadiem aicināja citu pilsētu pensionārus pārcelies uz dzīvi Valkā. Uzskatu Ventu par vienu no tālredzīgākajiem un gudrākajiem Latvijas politiķiem, jo viņš prot domāt vairākus gājienus uz priekšu. Tas ir redzams Valkā. Dzīvojot vēl Anglijā, uzrakstīju viņam e-pasta vēstuli, kurā uzdevu jautājumus par iespēju iegādāties dzīvokli. Par lielu izbrīnu, drīz vien saņēmu atbildi. Dzīvokli, to pat neredzot, iegādājos izsolē. Mūsu jaunās mājas vairākus gadus bija neapdzīvotas un piedevām mums no dzīvokļa nozaga visas mantas – lielo televizoru, Aleksandra patafonu, pat grāmatas, bet tāpat man Valka šķiet brīnišķīga.
Tagad abi ar vīru pamazām remontējam mūsu jaunās mājas un jūtamies brīnišķīgi. Remonts nerit tik ātri, jo abi saņemam Latvijas pensijas, bet ne jau Latvijas valsts ir vainīga, ka mūs apzaga. Normāli būtu tad, ja mums kā pensionāriem viss dzīvei būtu sagādāts, bet daudzas lietas mums nozaga, tāpēc visa iedzīve jāgādā no jauna. Taču tas ir tik interesanti, mums patīk. Aleksandrs domā par automašīnas iegādi, jo mums ir nedaudz žēl, ka netiekam uz brīnišķīgajiem sajūtu vakariem, kas notiek Vijciemā, viesu namā. Gribam apskatīt Kārķu pagastu, mēs daudz ko gribam redzēt. Valkā notiek tik daudz pasākumu, ka nemaz uz visiem nevaram pagūt aiziet, jo sāp kāju pēdas. Regulāri izlasām “Ziemeļlatviju” un gūstam informāciju par dzīvi novadā. Lepojos, ka saņēmām apbalvojumu par uz Ziemassvētkiem izdekorēto balkonu. Sirdī esmu māksliniece, un man tik ļoti patīk to darīt. Sapņoju, ka ar Aleksandru izremontēsim un iekārtosim ne tikai savu dzīvokli, bet arī kāpņu telpu. Tur novietosim mīkstu dīvāniņu, galdiņu un saliksim “Ziemeļlatvijas”. Visapkārt būs zaļie augi. Nāks kaimiņi no darba ar iepirkumu maisiņiem, apsēdīsies un mierīgi izlasīs avīzīti. Esmu apņēmusies pie mājas iestādīt latviešu trīsvienību – ceriņus, jasmīnu un peonijas. Nu vai mums nav brīnišķīga dzīve?
– Aija, kā jūs iepazināties ar Aleksandru?
– Ar vīru kopā esam trīsdesmit trīs gadus. Aleksandrs man ir otrais vīrs. Viņš mani apprecēja ar meitu, un mums ir kopīgi četri bērni un pieci mazbērni. Mēs ar viņiem ļoti lepojamies. Pirmais vīrs man bija leģendārais Dailes Zigis (viņš vairākus gadu desmitus cilvēkiem māca mīlēt mūziku un sevi dēvē par blūza maniaku). Mums ir kopīga meita Deivija, kura dzīvo Zviedrijā, un mazmeita Delisa. Viņš daudz nekur nepopularizē, ka pirmā sieva viņam ir Aija Zālīte, un es arī īpaši nelielos, kas ir mans pirmais vīrs. Oficiālā laulībā bijām desmit gadus.
Ar Aleksandru iepazinos deju vakarā “Tiem, kam pāri 25” Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras namā. Draudzene bija šķirtene. Mazā nabadzīte mājās sēdēja un tikai raudāja. Tolaik man bija vīrs un septiņdesmit septiņi brūtgāni un nezināju, kā no visiem tikt vaļā. Draudzenei teicu, ja viņa tā sēdēs un raudās, tad vīru nedabūs, tāpēc mums abām ir kaut kur jāiet. Dienā, kad pošamies uz balli, mans vīrs Dailes Zigis ar savu kino diskotēku ir kaut kur, nezin kur aizbraucis. Esmu Grīziņkalna meitene, un kultūras nams turpat vien arī bija. Izpucējos, paņēmu draudzeni un gājām viņai vīru meklēt.
Ieejot klubā, tur trīs cilvēki – es ar draudzeni un Aleksandrs. Draudzene man saka, ka pazīst Aleksandru, viņš ir sportists un nāk pie viņas peldēt uz Daugavas Sporta nama baseinu. Padomju laikos bija attīstīts rūpnīcu sports un Aleksandrs tik tiešām bija aktīvs sportists. Draudzene, skatoties uz Aleksandru, pateica: “Šito es gribu!” Abas stāvam, un draudzene uz viņu peilē taisnā ceļā. Sākoties mūzikai, Aleksandrs nāk pie mums un uzlūdz mani uz deju. Draudzene nikna. Mēs tukšā zālē abi tik dejojam. Draudzene pieskrien pie manis un kliedz, ka ies uz mājām un kā man neesot kauna. Teicu, lai pagaida, ka iešu kopā ar viņu. Aleksandrs stipri paņēma aiz rokas un pateica, ka nekur neiešu un viņš mani pavadīs uz mājām. Aleksandrs smaržoja pēc smalkām ārzemju smaržām. Bučoties ar viņu vēl nebučojos, jo biju labi audzināta meitene un cita vīrieša sieva. No rīta pieceļoties, jau par Aleksandru bija aizmirsusi, bet tās smaržas man atgādināja par viņa esamību.
Ar Zigi jau dzīvojām katrs savā mājā, bet šķīrušies nebijām. Zigis bija foršs, mēs bijām draugi un jaunības dulluma pārņemti. Tagad īpaši nečupojamies, bet nav arī nekāda naida. Mums bija netipiska laulība un tikpat netipiska šķiršanās. Biju viena no pirmajām, kura Rīgā sāka vairākās vietās vadīt aerobikas nodarbības. Nauda nāca griezdamās – stundā desmit rubļi no meitenes. Man nekad nav bijušas naudas problēmas. Uz ārzemēm arī neaizbraucu naudas dēļ. Uzskatu, ka jebkurš izglītots normāls cilvēks savā zemē vienmēr var nopelnīt naudu, un tas nekad nevar būt par iemeslu, lai aizbrauktu no Latvijas.
– Man ir radies priekšstats, ka ar jums nav viegli, bet ļoti interesanti un aizraujoši. Droši vien, ka jaunībā bijāt īsta “uguns un elle”.
– Jaunībā biju disidente un mākslas vingrotāja, trenējos sešas dienas nedēļā. Sapņoju par dzīvi ārzemēs. Pirmais solis pretim savam mērķim bija tas, ka bērnus nosaucu nelatviskos vārdos. Ja manā jaunībā būtu lietots nosaukums sabiedrības dāma un būtu dzeltenā prese, noteikti šajos izdevumos itin bieži varētu lasīt rakstus par mani. Piemēram, sabiedrības dāma Aija Zālīte redzēta ar basketbolistiem leģendārajā bārā “Skapis” (Rīgā viena no stilīgākajām jauniešu pulcēšanās vietām).
Jaunībā biju smuka meitene un ļoti labi audzināta. Vecmāmiņa jau bērnībā iemācīja, ka sievietei jābūt gariem matiem, jo mati ir sievietes rota. Sievietei noteikti jābūt tikumiskai, līdz kāzām “ni un ni”. To visu dzīvē arī ievēroju, taču tas mani netraucēja būt sabiedrībai dāmai, bet vienmēr viss beidzās ar “ni un ni” un saburzītiem svārkiem, bet meitene sveika un vesela vienmēr bija mājās. Savu galvas rotu esmu saglabājusi līdz šai baltai dienai. Jaunībā bija iespēja kopā ar draugiem – sportistiem – skatīties pagrīdes videofilmas un ārzemju koncertu ierakstus, jo sportisti bieži brauca uz ārzemēm. Vienmēr man ir bijuši džinsi – tolaik ikviena padomju cilvēka sapņu apģērbs un plastmasas maisiņš ar uzrakstiem, kuru pirku par pieciem rubļiem.
Tolaik man likās, ka ārzemes ir visīstākā paradīze un sapņu zeme. Tai pat laikā baigi patika komunisms, biju izlasījusi visus Ļeņina Kopotos rakstus, jo skolā biju teicamniece. Ļoti labi mācījos un klasē biju politinformatore. Cēlos sešos no rīta, jo vakaros pēc treniņiem nebija vairs spēka mācīties. Man obligāti vajadzēja izmācīties un izlasīt visas tolaik pieejamās avīzes. Mācījos Rīgas 24. vidusskolā. No rīta astoņos, ejot uz klasi, visus izglītoju. Vēl tagad toreizējie klasesbiedri atgādina manu kroņa teicienu: “Es nevaru saprast, kā uz skolu var nākt neizmācījies.” Man patika mācīties padomju skolā, bet vienalga galvā bija iesēdies sapnis par dzīvi ārzemēs.
Kad dzima bērni, nedomāju viņus saukt par ilzītēm un jānīšiem. Meitai no pirmās laulības vārds ir Deivija. Tad Ronalds, Ketija, Ričards un Rodžers Renē Zālīši. Es par visiem simts procentiem biju pārliecināta, ka mēs ar bērniem dzīvosim ārzemēs. Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, dzīvē tā arī ir sanācis, ka bērni arī aizbrauca uz ārzemēm. Vecākā meita Deivija Rīgā iepazinās ar zviedru karavīru, kurš bija atsūtīts apmācīt Latvijas karavīrus. Viņa jau divdesmit gadus dzīvo ārpus Latvijas. Deivijai gan tagad ir cits vīrs. Mums tā ģimenē ir sanācis, ka sievietes precas otrreiz. Negribu lielīties, bet, ja meitene ir smuka un gudra, nevis kaut kāda caca, tad viņa patīk puišiem. Ir grūti apprecēties, ja ir daudz pielūdzēju.
Atceroties sevi jaunībā, tikai tagad saprotu, cik biju stulba, jo nemācēju izdarīt pareizāko izvēli. Mūsdienās jaunieši ir daudz gudrāki. Arī otrai meitai ir otrais vīrs. Ja vīrietis ir spēcīga personība, tad viņš meiteni savaldzina. Tas arī saprotams, jo meitenēm patīk, ka vīrietis ir spēcīgs, nevis kaut kāds lunis – grib, bet neko nevar izdarīt. Atnāk kārtīgs vīrietis, saņem meiteni aiz rokas un to tur. Tāds ir mans Aleksandrs, tāpēc mēs mierīgi dzīvojam trīsdesmit trīs gadus. Sevi uzskatu par ģimenisku sievieti. Man ir kārtīgs vīrs, un vairs nav ko plosīties. Apprecoties ar Aleksandru, dzīvoju uz zemes, audzināju bērnus un strādāju savu darbu, kas man patika. Vīrs gribēja daudz bērnu, vismaz piecus.
– Interesanti, kā jūs uz Angliju aizbraucāt, ja dzīve Latvijā bija nokārtojusies.
– Desmit gadus dzīvoju Anglijā. Tur dzīve rit savādāk, cilvēki domā atšķirīgāk nekā mēs – latvieši. Latviešiem ir svarīgi, cik mums ir bērnu, cik viņiem gadu, ko viņi dara. Anglijā neviens man par to neprasīja. Tikai aizvadītā gada novembrī pavisam atgriezos Latvijā, tāpēc, ja man par šo tēmu uzprasa jautājumus, uzreiz nevaru atbildēt. Vecākā meita jau dzīvoja Zviedrijā, pēc tam aizbrauca Ronalds. Viņam Latvijā klājās ļoti labi, labi pabeidza skolu. Viņam te bija par šauru, gribējās redzēt un piedzīvot kaut ko vairāk, ārzemēs mācīties. Es kopā ar jaunāko dēlu Rodžeru Renē, kuram tolaik bija desmit gadi, braucu ciemos pie vecākā dēla. Abiem bija nopirkta biļete turp un atpakaļ ar domu, ka ciemosimies divas nedēļas. Pirms tam Anglijā nebiju bijusi. Iebraucot Anglijā, jau pirmajā dienā saķēru galvu, jo nesapratu, kas tā vispār ir par valsti. Biju salasījusies ziņas, ka nemitīgi no Anglijas uz Latviju mājās ved mirušus latviešus, kas bojā gājuši gan dabīgā, gan vardarbīgā nāvē. Tas mani ļoti satrauca, tāpēc domāju, ka savu dēlu te vienu neatstāšu. Redzēju arī, kā latviešu jaunieši Anglijā dzīvo. Tas man likās tik tiešām briesmīgi. Anglijā viss ir šausmīgi netīrs un sapelējis. Tās rindu mājas, kurās dzīvo laimīgie latvieši un lamā Latviju, ir tik nepievilcīgas salīdzinājumā ar Latvijas privātmājām. Latvieši dzīvo tādā sapelējušā šaurā rindu mājā ar trim vai četrām istabām. Katrā dzīvo vairāki cilvēki. Nu kā īstās kopmītnēs. Mājā koplietošanas telpas neviens neuzkopj, jo tās nevienam nepieder. Istabiņā ir saimnieka bleķa gulta, naktsskapītis un zem gultas sporta soma ar īrnieka mantām.
Tajā pašā laikā šie latvieši runā sliktu par Latviju, tā sabojājot Latvijas tēlu, sakot – kas te brauks atpakaļ, te, Latvijā, nekā nav. Man patīk, ka šādiem latviešiem te nav vietas. Vai mums vajag šādus cilvēkus, kuri neko nevar dot savai Latvijai? Mums nevajag, tāpēc ka Latvija šobrīd strauji attīstās uz augšu. Ja paskatos, kāda Latvija bija pirms desmit gadiem un kāda tā ir šobrīd, tās ir divas dažādas valstis. Pat cilvēki ikdienā ir izmainījušies. Kādreiz cilvēki bija drūmi, pelēki, bet šobrīd visi ir krāsaini, priecīgi un laipni. Mani, ieejot veikalos, visi pārdevēji sveicina. Sveši cilvēki apjautājas, kā man klājas.
Aleksandrs pie mums atbrauca tad, kad es jau sešus gadus biju nodzīvojusi Anglijā. Viņš Rīgā palika kopā ar dēlu Ričardu, kurš studēja Latvijas Universitātē par programmētāju. Dēls, gudrinieks, tika budžeta grupā un nevarēja taču pamest studijas.
Tad, kad man Anglijā pārgāja pirmais šoks, pamazām sāku saprast lietu kārtību. Piezvanīju vīram un pateicu, ka atpakaļ vairs nebraukšu. Aleksandrs bija pilnīgā šokā, jo viņš domāja, ka sieva viņu pametusi un dzīve nu ir pagalam. Aleksandrs nesaprata, kā tā var būt, ka aizbraucām ar vienu koferīti, kurā bija tikai vasaras drēbes, un nolēmām neatgriezties. Viņam bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai pierastu pie domas, ka neesmu blakus. Viņš kā vīrietis sākumā nesaprata, ka nešķiros no viņa un nekas nav noticis, bet mēs dzīvosim kā jūrnieki – Aleksandrs būs jūrnieka sieva, bet es jūrnieks, kurš ceļo pa pasauli.
Protams, ka vīram apkārt bija tā saucamie draugi, kuri teica – muļķības, sieva tevi pameta un nekad atpakaļ nebrauks, jo sameklējusi labāku dzīvi. Tā saucamie draugi manējam zāģēja smadzenes. Paldies Dievam, Aleksandrs bija trolejbusa vadītājs un nevarēja pārlieku lietot alkoholu. Trolejbuss izglāba manu Aleksandru, jo viņam bija jāceļas pustrijos naktī. Viņš pie trolejbusa stūres nostrādāja 33 gadus. Svētdienās vīrs gāja uz baznīcu lūgt, lai sieva atgriežas. Taču es Anglijā saredzēju misiju, jo biju izlēmusi, ka mani bērni tā nedzīvos, jo tas nav mūsu līmenis.
Tā kā man bija mazs bērns, kļuvu par tā saucamo benefičiku. Tas ir tas, kādēļ visi no Latvijas aizbraukušie tik ļoti mīl Angliju. Tur cilvēkiem, kuriem nepietiek naudas, maksāt pabalstu. Anglijā nav kā Latvijā, kur mums jāiet uz Sociālo dienestu, kur bieži vien uz atnācēju skatās ar nožēlu, kā uz nabagu un nepilnvērtīgu cilvēku. Tad vēl riktīgi izlamā un beigās vēl atklāj, ka tu saņem par divdesmit santīmiem vairāk nekā pienākas trūcīgajai personai un pabalstus nemaksā. Tas tik tiešām viss ir pazemojoši. Anglijā visus pabalstus iespējams nokārtot, neizejot no mājām, elektroniski. Ja Anglijā nopelni 1000 eiro, automātiski tiec uzskatīts par nabagu. Patiesībā, ja cilvēki nedzīvo uz pabalstiem, Anglija nav nekāda zelta zeme. Tur cilvēki ir daudz nabadzīgāki kā Latvijā dzīvojošie. Mēs, latvieši, paši samaksājam par savu dzīvošanu, bet Anglijā lielāko daļu maksā valsts. Kamēr ģimenes ar bērniem saņem valsts maksātos pabalstus, visi ir priecīgi, bet, kad bērni izaug, jūtas kā pie sasistas siles, jo ir jau pieraduši, ka nauda pati “iekrīt” kontā. Anglijā ir ļoti daudz tā saucamo bomžu.
Savukārt latviešu viesstrādnieki smagi strādā noliktavās vai fabrikās, maksā nodokļus. Uzskatu, ka Latvijā ir pareiza ekonomiskā sistēma. Latvijā cilvēks var tērēt tik daudz naudas, ko pats ir nopelnījis. Protams, ir gadījumi, kad valstij ir jāsniedz palīdzība, bet šai palīdzībai ir jābūt pamatotai. Diemžēl angļi nestrādā paaudžu paaudzēs un dzīvo uz benefitiem. Vienā dienā Anglijas karaliene uzzina un brīnās, kāpēc Anglijā ir tik daudz viesstrādnieku un kāpēc pabalstos tiek maksātas tik milzīgas naudas summas. Beidzot karaliene uzzina, kā darbojas pašu angļu pabalstu sistēma, kas absolūti nemotivē strādāt. Un kur tas viss ir nonācis – pie sasistas siles.
Starp citu, tā Anglija, uz kuru es aizbraucu pirms desmit gadiem, un tagadējā Anglija arī ir pilnīgi divas atšķirīgas valstis. Pašlaik Anglijā viss iet uz leju atšķirībā no Latvijas. Protams, visi, kas Anglijā dzīvo tikai uz pabalstiem, man būs pretinieki. Es Anglijā skaitījos vientuļā māte, jo man bija maziņš Rodžers un vīrs nedzīvoja Anglijā. Ja viens tur strādā fabrikā, tad nemaz nevar atļauties īrēt māju. Atzīšos, man tiešām pirmos četrus gadus patika, ka katru pirmdienu un trešdienu kontā tiek ieskaitīti pabalsti. Es kļuvu par pilnīgu Anglijas fani. Kā nu ne, man bija skaisti izremontēta privātmāja ar lieliem televizoriem un internetu, plašas istabas ar ādas dīvāniem. Protams, es arī strādāju, bet kā vientuļajai mātei man bija noteiktas 16 darba stundas nedēļā. Vai nav laba dzīve? Aleksandrs ik pēc trim mēnešiem brauca ciemos. Viņš atbrauc un izpleš acis, jo man visa istaba bija izkārta ar Anglijas karogiem, pat gultas veļa un dvieļi bija Anglijas karoga krāsās. Es pat Anglijas himnu iemācījos no galvas. Vīrs man toreiz pateica, ja ilgi fanošu par svešu zemi, tad sadegšu kā taurenītis. Tā arī notika.
Aleksandrs man ir stabils reālists, toties es esmu ļoti emocionāla. Tolaik dzīvoju baigā eiforijā. Vīrs 55 gadu vecumā aizgāja izdienas pensijā un uzreiz atbrauca uz Angliju un dzīvoja pie ģimenes. Mēs rūpējāmies par bērniem un audzinājām mazbērnus. Aleksandrs auklēja piecus mēnešus vecu mazbērniņu, jo mammīte aizgāja strādāt. Tad jau man tas Anglijas eiforijas laiks bija beidzies. Jo biju sasniegusi visu, ko gribēju. Dzīvē vienmēr esmu pēc kaut kā tiekusies, un, kad mērķis ir sasniegts, manī ir tukšuma sajūta. Līdzīgi kā balonam, kuram izgājis gaiss. Man nepatīk tukša dzīve.
– Redzu, kad runājat par Latviju, jums acīs sariešas asaras. Kāpēc tā?
– Man ļoti sāp, ka runā sliktu par mūsu Latviju. Starp citu, Latvijas tēlu veido arī prese. Mēs Latvijas tēlu veidojam tikai uz kaut kādiem svētkiem. Barikāžu atceres dienā dziedam latviešu dziesmas, bet pēc tam? Klusums, nav nekā. Kā mēs varam prasīt, lai cilvēki mīl valsti, ja nemācām nemaz to mīlēt. Reizēm nesaprotu, no kurienes cilvēki izvelk negatīvo informāciju par dzīvi Latvijā. Realitātē tā nemaz nav. Kā var rakstīt muļķības par mazajām pensijām. Iespējams, kādam tās ir mazas, bet ne jau visiem pensionāriem. Nevajag to pasludināt par vispārējo stāvokli.
Latvijā ir daudz labāk kā ārzemēs. Šis ārvalstu kapitālisms, kas visu laiku gāja uz augšu, tagad pūst un ir nonācis līdz pūstošajam kapitālismam. Pašlaik latvieši aprej savu valsti, kura ir plaukstošā kapitālisma fāzē. Kapitālisms pats par sevi galīgi nav slikts. Es Latviju redzu plaukstot un zeļot. Latvijā dzīve virmo – nemitīgi te ir, ko darīt, te ir interesanti. Pēc aizbraukšanas uz Angliju, četrus gadus Latvijā nebiju bijusi. Ronalds precējās ar latviešu meiteni un viņi gribēja to darīt Latvijā. Es negribēju braukt, jo biju jau no Latvijas atgājusi un to atcerējos tādu, no kādas aizbraucu.
Atbraucot, neticēju savām acīm, kā te viss bija izmainījies uz labo pusi. Latvija bija tik skaista, tik sakopta. Māsa izvadāja pa mazajām pilsētiņām un nespēju vien nopriecāties, cik Latvija ir sakopta. Nekur neredzēju nomestus papīrus, visur sastādītas puķes. Atklāti sakot, biju šokā. Aizbraucu pie mammas uz Grīziņkalnu. Bērnībā gājām uz sakņu veikalu Pērnavas ielā pēc kāpostiem par 12 kapeikām kilogramā. Tur tagad ir kurpju veikals. Es no Anglijas atbraukusi, baigi sapucējusies. Atveru veikala durvis un gandrīz vai noģību – ak Dievs, kurpju paradīze. Es, pieradusi pie “Primarka” sandalēm, nokaunējos un aizlaidos. Veikala pārdevēja bija kā no skaistuma konkursa. Eju pa Rīgu un redzu, cik skaisti cilvēki staigā pa ielām. Arī tantes un onkuļi. Neviens te nestaigā netīrās treniņbiksēs kā angļi. Viņi darba drēbēs, notrieptās ar krāsu un eļļu, iet uz bāriem. Viņiem darbavietās nav tādu skapīšu un iespējas pēc darba nomazgāties dušā.
Savā Juglā skatos, nāk mans kaimiņš Miška ar iebuktētām biksēm, brūnās ādas sandalēs un pletkreklā. Tantukiem flisēti svārki un baltas blūzītes. Es jutos kā citā pasaulē – cilvēki tik skaisti un labi apģērbušies. Aizejot uz labi zināmu kulināriju, pārsteigumā iepletu muti – apkārtne sakārtota ar ziedošām puķu dobēm un gaumīgu sētu. Atverot pārdotavas durvis, viss smaržo tik kārdinoši, ka gribēju izpirkt visu veikalu. Es toreiz piedzīvoju kultūršoku. Tik ilgi neesot Latvijā, redzēju tās izaugsmi.
Atgriežoties Anglijā, tautiešiem stāstīju, kā Latvijā viss ir izmainījies. Viņi arī bija turpat, kur es, bet katrs runājām savu. Varbūt esmu neriktīga, bet kā var noliegt Latvijas izaugsmi? Iespējams, tā ir lēna, bet, ko mēs gribam, Latvijai nav zelta un naftas atradnes. Cik mums cilvēku dzīvo Latvijā – 1,8 miljoni. Tas ir mazāk nekā vienā pašā Londonā. Man Latvija ļoti patīk, man tā šķiet skaista.
Par pārcelšanos no Anglijas izlēmu uz karstām pēdām vienā dienā, jo man šķita, ja es to neizdarīšu, nomiršu. Man Anglijā dzīvo bērni un mazbērni, bija ļoti skaista māja ar iekoptu dārzu, bet es tik ļoti gribēju uz Latviju. Tās ilgas bija neizturamas. Mans Anglijas posms bija beidzies un sevi vairs Anglijā neredzu. Tagad baudu dzīvi Latvijā, Valkā, nūjoju, vasarā peldēšos Zāģezerā. Tautiešiem, kuri dzīvo Anglijā, stāstu par brīnišķīgo dzīvi Valkā, un viņi arī grib te dzīvot.
