Rīt – Mātes diena. Jādomā, ka šie svētki ikvienam tiešām ir svētki ne vien ar klātiem galdiem, bet arī sirdī. Tā ir diena, kad vajadzētu pabūt kopā kaut tikai domās ar vismīļāko cilvēku pasaulē – savu mammu. Un nav jau svarīgi, vai viņa ir blakus vai arī noraugās uz saviem mīļajiem no mākoņu malas, svarīgi ir atcerēties, samīļot un pateikties par negulētām naktīm, kreņķēšanos, atbalstu un uzticību arī tad, ja viss nenorit, kā gribētos. Mammas pārdzīvo par bērnu neveiksmēm pat vairāk nekā par savām un divkārt lepojas par uzvarām. Reizēm gribas sakliegt, kad mamma kārtējo reizi no mušas uzpūtusi ziloni, bet, pašai audzinot bērnus, kļūst vairāk izprotami viņas gājieni. Lielākoties citādāk viņas nemaz neprot, kā vien apčubināt, uztraukties, gādāt un dzīvot līdzi bērnu dzīvei. Nemaz jau tik daudzas mammas neprot dzīvot tikai savu dzīvi, priecāties un bēdāties par savām lietām, jo visu laiku viņu enerģija un darbs ir bijuši bērni. Tādas mammas, gaidot savus bērnus, joprojām cep plātsmaizi, pīrāgus un kotletes, kas ir visgaršīgākās pasaulē. Braucot prom, ceļasomā gulst burkas un sainīši, jo tikai tad mammītes sirds būs mierīga, jo zinās, ka ikdienas steigā bērni viens divi notiesās mammas gardumus. Un tā visu dzīvi. Bet ja tā nebūtu, ticiet man, nebūtu kaut kā būtiska un vajadzīga – mammas mīlestības.
