Un nav it nekas par grūtu, Ja blakus uzticams plecs.
***
Un nav it nekas par grūtu,
Ja blakus uzticams plecs.
Nevar nosaukt vārdos
to jūtu,
Ko tikai ar sirdi redz.
Un nav it nekas par smagu,
Ja ir kāds, kas palīdz celt,
Kaut tikai ar vārdu labu
No sirds smagu akmeni velt.
Un nav it nekad par vēlu
Pateikt kādam paldies,
Un saucienam apslāpētam
No visas sirds atsaukties.
***
Es spogulī skatos klusējot.
Neskan vārdi:
— Spogulīt, teic!…
Lai paliek kaut
kas neuzzināts,
kaut kas neatklāts,
nepateikts.
No spoguļa pretī raugās
Attēls, kas nav(a) svešs,
Un tomēr no tā kaut kas
nezināms
Un noslēpumains pretī dveš.
Ilgi skatos pati sev acīs.
Ko gribu tur ieraudzīt?
Aiz spoguļattēla sava
Tavējo saskatīt.
