Vēstule “…par mums pašiem”
Pirms gadiem kādu cilvēku aizvedu uz Latgales baznīcu Pasienā, ļāvu ieraudzīt Lubāna ezeru un garšot tajā zvejotās zivis, pabūt Nidas takās. Pēc šī brauciena es dzirdu vārdus: “Tu mani velc uz augšu.” Šie vārdi deva manai dzīvei kā spēku, kā jēgu.
Es gribētu, lai mani un citus lasītājus uz augšu ved, velk arī laikraksti, žurnāli, TV, jo tas nekas, ka es pati daudz lasu grāmatas, bet, avīzē ielikts Gaismas raksts no H. Rērihas “Dzīvās ētikas mācība”, Platona, Senneka, Jaunsudrabiņa, Brigaderes, kaut vienu reizi nedēļa dotu lasītājam, kas īpaši nelasa grāmatas, pabūt kopā ar Augstāku domu, gleznaināku latviešu valodu. Tās negācijas avīzēs, TV atņem spēku, tāpēc pirms šī gada dzirdēju vairākus cilvēkus, kas vairs nepasūtīs tādas un šitādas avīzes. Būtu skumji, ja avīzes nespētu kaut ko pamainīt sevī un tās pazustu, jo tās ir kā gaidītas vēstules, īpaši laukos. Cik tad ilgi lasīsi tukšas, negācijām pilnas “vēstules”!
Varbūt avīzes varētu būt arī kā audzinātāji, dažu dzīves situāciju skaidrotāji. “Audzināšana ir barotava ar visu cildeno un smalko,” dot “kā maziem bērniem labākos, brīnišķīgākos tēlus, lai cilvēka daba kļūtu smalkāka.” (H. Rēriha “Dzīvās ētikas mācība” 1998. g., “Vieda” 359.–361. lpp.)
Iespējams, ka lasītājos kaut kas lēni mainītos un tad arī valsts vadītājus mēs izvēlētos citādāk, kā līdzsvara un vienotības veidotājus, kā dziļu, bagātu domu teicējus.
Ja runājam par kādas dzīves situācijas skaidrošanu, tad padalīšos ar tikko iegūtu pieredzi, kas saistīta ar veselības jomu.
Pirms trīs mēnešiem griezos pie ģimenes ārstes pēc palīdzības. Ārste uzrakstīja desmit dienām divu veidu potes un trīs veidu dzeramas zāles. Šo dienu laikā kļuva vēl sliktāk, un es vēlreiz pieteicos pie ģimenes ārstes, kas atkal uzrakstīja tās pašas zāles, sacīdama, ka man jālieto lielāka deva un sāp plaušas (?!) Es otrreiz vairs šīs zāles nepirku. Pieteicos Rīgā ARS pie kardiologa, jo par saviem veselības simptomiem, kas lēnām ved uz infarktu, izlasīju planšetē. Rīgā ārste man izrakstīja recepti ar ļoti labu, bet dārgu zāli, sacīdama, lai pērku aptiekā vienu plāksni, ģimenes ārste šo zāli rakstīs ar atlaidi. Iedzēru poliklīnikas aptiekā jau pirmo tableti un man pēc stundas jau kļuva vieglāk. Tagad jautājums, kāpēc kardioloģe (cits speciālists) uzreiz nevar rakstīt zāles ar atlaidi, ja valsts tādu paredzējusi? Kāpēc ģimenes ārste, ja būtu noteikusi pareizi diagnozi, arī nevarētu uzreiz ar atlaidi rakstīt šādu augstas kvalitātes zāli bez speciālista apmeklējuma? Kāpēc jādzenā pacienti? Kāpēc ģimenes ārste nestāsta par augstākas klases medikamentiem, kas palīdz slimību ārstēt, nopērkot tikai viena veida zāli, nevis rakstīt trīs četras zāles. Nu jā, farmācijas bizness. Varbūt visa šī dēļ ir tik milzīgas rindas pie speciālistiem ārstiem? Sajūta, ka ģimenes ārsti lobē farmāciju par mūsu naudu.
Atgriežos pie H. Rērihas Dzīves Smalkumiem. Ja laikraksti lasītājiem kādreiz kaut ko smalkāk skaidrotu, mēs zinātu, kā labāk rīkoties. Pa bišķiņam vien gaismas stariņš no avīzēm iekristu lasītāju sirdīs. Jā, un pa pilītei rūgtuma saslimstot arī krājas, kad slimniekam slimības velkas, tiek tērēta nauda, laiks gan paša slimnieka, gan mediķu, kad ģimenes ārsts un speciālists viens bez otra nedrīkst rakstīt pašus kvalitatīvākos medikamentus ar atlaidi, ja to ir paredzējusi valsts. Lauku ļaudīm lielo attālumu dēļ līdz mediķiem tas viss ir vēl dārgāk, teiktu, pat nežēlīgāk, laika un naudas ziņā. Lūgsim ģimenes ārstiem rakstīt pašas kvalitatīvākās zāles (īstās), nevis ģenēriķus.
Kaut kā sirdi sildīja bibliotēkā atrasta baltkrievu žurnālistes, rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas grāmata “Sievietes karā”, kas 2015. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā un vēstī par Otro pasaules karu. Grāmatā apkopoti reālu sieviešu stāsti par pārdzīvoto, par līdzjūtību, par badu u.c. Iespējams, kas izlasīs šo grāmatu, kaut kā savādāk ieraudzīs Latviju šodien, dziļāk izsvērs čekas maisu saturu un tajā zināmos cilvēkus, varbūt pat pārdomās citādāk arī par jaunās paaudzes audzināšanu. Latviski tulkotas ir vēl šādas Svetlanas Aleksijevičas grāmatas: “Cinka zēni”, “Černobiļas lūgšana”.
Ļoti ceru, ka labas avīzes – vēstules nāks atkal aizvien vairāk pastkastītēs. Lai veicas avīžu veidotājiem!
Bet, runājot par medicīnas sistēmas ārējām un iekšējām izpausmēm, teikšu ar H. Rērihas vārdiem: “Ārējās izpausmes nevar būt iekšējās dzīves mēraukla, ja grib gūt priekšstatu par iekšējo dzīvi, ir jāizpēta centieni, nolūki.” (H. Rēriha “Dzīvās ētikas mācība”, 315. lpp. “Vieda” 1998. g.) Kas izskaidros, kā īsti notiek medicīnas sistēmā iekšējās izpausmes?
