Šogad 12. septembrī rehabilitācijas centrā “Vaivari” notika dzejas dienu pasākums. Tajā piedalījās arī mana kolēģe, draudzene, novadniece Vaira Griška. Pēc pasākuma, neformālo sarunu laikā, kāds cienījams kungs bikli pajautāja: “Vai jums nav kāds dzejolis par Valku?”
Diemžēl krājumā neviena šāda dzejoļa nebija, bet Vaira vienmēr ar vislielāko prieku atbalsta jebkuru ideju un cenšas izpildīt vēlmes un ieteikumus, cik vien tas ir iespējams.
Tā arī šoreiz – mazā, īsā saruna kņudēt kņudēja sirdī un piedzima nelielas vārsmas, veltītas skaistajai Ziemeļvidzemes pilsētai Valkai.
Man Vaira palūdza nosūtīt šo dzejolīti vietējā laikraksta redakcijai ar domu – varbūt kādā literārā lappusītē atrodas vieta arī tam. Diemžēl cienījamā kunga vārdu Vaira nepajautāja, bet varbūt šādā veidā arī viņš izlasa nelielo veltījumu un sajūt labas veselības vēlējumus.
Nosūtu šo dzejoli no sēļu zemes “meitenes” labākajos gados.
Vaira Griška
Valkas iedzīvotājam – pēc lūguma…
Ir divas Tēvzemes
uz viena zemes pleķa.
Kā igauņu un latviešu
dzīparos adītās zeķes.
Un valoda tiem kopā
kā dzijas jaucas.
Šīs pilsētas no senatnes
par Valku, Valgu saucas.
Nāk bāleliņi – igauņi
sev latvju meitas ņemt.
Bet latvieši pie robežas,
tiem cenšas sodu lemt.
Un tomēr viņu draudzība
ir nešķirama gados.
Tie savā starpā saprecas
un paliek ciešos rados.
Lai daudz radošu domu visiem laikraksta darbiniekiem!
Ar cieņu – Dzintra
