Darbiņš neviens nav mazs un sīks,
Ja tikai kādam tas vajadzīgs
Dziesmu ar šādu skaistu tekstu, strādājot skolā, dziedāšanas stundās mācīju bērniem. Protams, ka neiztikām jau arī bez pārrunām par dzīvi. Ar prieku bērni stāstīja, ko mammīte ierādījusi, ko tētis meistarojis, ko paši pratuši veikt. Arī es gribu runāt par darbu, par cilvēku, kurš ir pelnījis, lai par viņa darbu runātu.
Ar godbijību veru Vijciema kapsētas vārtus, jo skats, kāds man pavērās, lika piestāt. Pretim redzu tīru, skaisti apkoptu kapu kalniņu. Cik gan reižu ar grābekli nebija jāpārstaigā, lai to panāktu! Lapas, kritušie zari un citi gruži jau nesakrita vienlaicīgi! To redzot, var saprast darba darītāja attieksmi pret darbu. Esmu pārliecināta, ka izteikšu daudzu cilvēku atziņu, ka tīri sakoptu kapsētu redzam no pavasara līdz rudenim. Tagad tā ir sakopta ziemas mieram. Paldies par to!
Es uz Vijciema kapiem braucu no tāluma, jo šeit dus manas dzimtas piederīgie. Savā un savu tuvinieku vārdā izsaku pateicību Vijciema kapu saimniecei Irēnai Pakalnai. Lai viņai neapsīkst darba spars un turas laba veselība! Pazīstot šādus cilvēkus, ir ticība visam labajam.
Vēl gribētos piebilst to, ka kapsētā nav kopīgu darbarīku – lejkannu, grābekļu, ķerru un citu darbarīku. Tālumniekiem tie visi ir jāved līdzi. Citās kapsētās tādi darbarīki ir uz vietas pieejami. Varbūt, ka Vijciema pagasta dome šādas ērtības varētu sagādāt?
Ar cieņu
Laima Vītola
Vērtības, kam nav ierobežojuma
Šogad koronavīrusa izplatības ierobežojumu ietekmē mēs apjautām cilvēciskās saskarsmes vērtību. Mums nācās atteikties no draugu satikšanas, hobijiem, iespējām strādāt un mācīties klātienē un daudz kā cita. Pārkārtošanās uz tālsakariem ļaužu starpā nav salīdzināma ar tikšanos klātienē. Izrādījās, ka mums gribas satikties ar ļaudīm. Mēs ilgojamies būt kopā. Brīži, kuros saņēmām cilvēcisku palīdzību un uzmundrinājumu, ļoti spēcināja.
Arī es visu gadu saņēmu nesavtīgu brīvprātīgu palīdzību un atbalstu. Pavasarī ārkārtējās situācijas laikā, kad man nebija iespējams elektroniski izmantot Ziemeļaustrumu virsmežniecības Smiltenes nodaļas sniegtos pakalpojumus, situāciju palīdzēja atrisināt nodaļas darbiniece Ilze Ozoliņa, kuras stiprā puse ir ne tikai lietišķums, operativitāte, loģika, bet arī sirds atsaucība.
Vasarā, kad zemnieki raujas, elpu neatvilkdami, mums sakopt zemi vairs nespēja nolīgtais zemnieks. Kad jau grasījāmies sakopšanai atmest ar roku, lauksaimnieki tēvs un dēls Pēteri Bērziņi palīdzēja un savā nevaļā tomēr izbrīvēja laiku, lai sakoptu mūsu zemi. Cik labi, ka ir tādi zemkopji mūsu Latvijā!
Vasaras izskaņā pēc sava sirds aicinājuma ar muzikālu sveicienu “Brutuļu” ezermalā ciemata ļaudis, tajā skaitā 91 gadu veco represēto Līviju Kalēju, priecēja Heinriha Kandeļa akordeona spēle, Viļņa Auziņa saksofona melodijas un Gata Leiša ģitāras akordi. Līvija, klausoties mūzikas skaņas un tiekoties ar jaunības draudzenes Vilmas dēlu Vilni, ļāvās saistošo atmiņu burvībai. Tagad brīžos, kad vēlos atjaunot mieru dvēselē, bieži klausos Viļņa dāvātos diskus. Arī mūzika palīdz pārciest ārkārtas situāciju.
Rudenī 9. oktobrī ekskursijā “Pa Dižgaru ceļu” saņemtās emocijas spēcina vēl arvien. Smiltenes pensionāru apvienības vadītāja Rita Bormane kopā ar komandu organizēja senioriem ekskursiju pa Apes novadu, kurš 2021. gada otrajā pusē tiks pievienots Smiltenes novadam. Tagad, kad vairums kultūras iestāžu slēgtas, ir vērts apmeklēt gan Elīnas Zālītes muzeju un aplūkot pasakaino “Namiņu” ‒ senioru pulcēšanās vietu Apē, gan Linarda Laicena muzeju un citus Trapenē, gan Jāzepa Vītola muzeju Gaujienas pagasta “Anniņās” un citas apskates vietas. Ekskursijā saņemtā optimisma deva tur savā varā arī tagad, atgriežoties pandēmijas jaunveidojumā ‒ “burbulī”.
Protams, visu gadu no šo burbuļu vienveidības mūs ārā vilka arī “Ziemeļlatvija”. Laikraksta korespondentiem arvien gribas zināt, kā mums klājas, un dalīties ar savām ziņām ar mums. Jau 2020. gada sākumā Ingūna Johansone rakstā “Labais jākolekcionē” atgādināja ideju ‒ pierakstīt to, kas nozīmīgs piedzīvots. Izlasot Ingas Karpovas rakstu “Lepojos ar objektu” par Valkas un Valgas gājēju ielu, ar interesi sekoju visai turpmākajai informācijai par gājēju ielas tapšanu. Manā mīļajā Smiltenes pilsētas centrā šādas ielas nav. Arī es ilgojos, lai varētu lepoties, ka Smiltenes centrā būtu gājēju iela, nevis pilsētas centra “vizītkarte” ‒ auto stāvlaukums. Tas arī ir viens no daudziem iemesliem, kāpēc abonēju “Ziemeļlatviju” ‒ lai uzzinātu par Smiltenes centra tālāko pārveidi, radot mums drošu un veselīgu vidi. Mums ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.
Abonējiet arī jūs “Ziemeļlatviju”, lai saņemtu objektīvu informāciju par novadā un valstī notiekošo! Ir tik labi satikties ar “Ziemeļlatviju” laikā, kad saskaramies ar tik daudziem ierobežojumiem.
Taču pasaulē tā iekārtots, ka nav tikai sliktais bez labā. Tieši šie ierobežojumi šajā gadā stiprināja vērtības, kam nav ierobežojuma ‒ cilvēciskās saskarsmes un atsaucības vērtības. Saņemtā palīdzība un uzmundrinājums arī man liek teikt kā galvenajai redaktorei I. Johansonei rakstā “Labais jākolekcionē”: “Cik tomēr ir dzīvē daudz jaukā!”
Margita Krišjāne
