Senas atmiņas ar pārdomām par šodienu
2020. gada martā pārlasīju pirms apmēram divdesmit gadiem rakstītās agronoma atmiņas. Stāsts prasās pēc papildinājuma. Jāpastāsta taču, kamdēļ pēc desmit gadu strādāšanas par galveno agronomu rakstīju iesniegumu par atbrīvošanu no darba.
Iemesls aizsākās šādi. Mani aicināja iestāties partijā. Tas viss bija aizgājis tik tālu, ka mani ieteicēji un galvotāji (domāju, arī direktore) visu bija nokārtojuši tā, ka man vajadzēja tikai ierasties noteiktā dienā pulksten 11 rajona partijas komitejā. Es partijas komitejā uz uzņemšanu komunistiskajā partijā neierados. Tanī laikā nebiju nekāds disidents vai komunistiskās partijas cildinātājs vai kritizētājs. Domāju – būs labi dzīvot tāpat kā līdz šim.
Otrā dienā no rajona partijas komitejas ieradās darbinieks un prasīja – kamdēļ vakar nebiji partijas komitejā? Es tā kā mazliet apjucis par tādu jautājumu teicu – likās, ka vēl neesmu nobriedis tam. Viņš vairāk neko neprasīja, un saruna arī beidzās. Direktore pēc manas neaizbraukšanas uz rajona partijas komiteju teica man – tu pieļāvi lielu kļūdu, tāds tu nevarēsi strādāt par agronomu. Tālāk radās darbā tādi gadījumi, kādi iepriekš nebija bijuši.
Pirmais no tiem, piemēram, šāds. Siena laikā tika organizēta atklāta partijas sapulce. Temats – lopbarības sagatavošana. Siena sagatavošana, manuprāt, notika labi. Laiks bija labs, cilvēki un tehnika strādāja normāli. Kantorī apskatīšanai tika novietota viena no nezālēm sapresēta siena balle. Es, to ieraugot, pat nevarēju iedomāties, kurā pļavā tādu varētu sapresēt. Sapulces vadītājs pie šīs balles runāja, ka šāda lopbarība ziemā lopiem nav laba. Atgādināja, ka lopbarības sagatavošanas darbs agronomam jāuzlabo. Es neteicu neko, kaut gan domāju, ka siens tagad saimniecībā tiek gatavots labi (laiks labs, tehnika un cilvēki strādāja labi, arī zālāju zelmenis normāls).
Arī nākamais piedzīvojums notika siena laikā. Direktore bija saslimusi. Viņu aizvietoju. Saimniecības šefi bija Smiltenes patērētāju biedrība, kuri solīja rītdien sūtīt savus cilvēkus palīgā saimniecībai sagatavot sienu. Izkārtojot pulksten astoņos darbus, pēkšņi saimniecībā bija ieradies un vēroja, kas un kā notiek, rajona lauksaimniecības pārvaldes vadītājs. Iepriekš viss jau bija saplānots, kur un kā strādās talcinieki, bija arī informācija, cik viņu būs. Kad autobuss atveda talciniekus, izrādījās, ka bija tikai trīs pieauguši cilvēki (viens vīrietis un divas sievietes). Apmēram septiņpadsmit bija piektās klases skolnieces baltos halātos. Talciniekiem bija plānots darbs ar siena dakšām, ja to nespēj – nestrādā viss iepriekš sagatavotais darbs. Acīm redzami mazus bērnus taču nevar likt strādāt smagā darbā ar siena dakšām. Izeju atradu – būvbrigādes vīrieši to paveica slapjām mugurām. Būvbrigāde tika norīkota pēkšņi citā darbā. Skolnieces baltos halātos pārravēja aizaugušās cukurbietes. Jutu, ka man bija sagatavots slazds par darba organizēšanu. Parasti taču, kad darbs aiziet savā ritmā, vadītāji aprunājas savā starpā. Šinī gadījumā lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks, partijas biedri un brigadiere pazuda katrs uz savu pusi. Darbs gāja normāli, es pa gabalu to novēroju. Nerunāju arī par šo tematu ar viņiem, ko, kā tautā saka – ja sūdu aizskar, sāks vēl atkal smirdēt.
Tālākā gaitā jutu, ka, risinot dažādas saimniecības problēmas, bija tāda situācija, ka es tur parasti nebiju klāt. Turpmāk direktore pa savu prombūtnes laiku savā vietā atstāja dažādus speciālistus. Man tas pienākums trāpījās pa retam. Paldies par to, jo es nemaz negribu papildu darbu. Varbūt arī tā izmēģināja, kurš to darīs labāk. Vēlāk arī radās cits pastāvīgais aizvietotājs. Atkārtoju vēlreiz – labi, ka man samazinājās darba lauks, bet slikti, ka sāka ne reti nākt man pārmetumi vietā un nevietā. To neizturēju un uzrakstīju iesniegumu par atbrīvošanu no darba.
Pēc četrdesmit gadiem saku, ka direktorei bija taisnība tanī teicienā – tu izdarīji lielu kļūdu, nebraukdams uz iestāšanos partijā. Tādā veidā man būtu bijis vieglāk strādāt un izvairītos no dažādām nebūšanām.
Arī tagad, atjaunotā Latvijā, kādreizējie partijas biedri ieņem vadošus posteņus Latvijā un māca, kā pareizi rīkoties. Vispārējās frāzēs, piemēram, komunistiskās partijas darbība tiek nosodīta tagadējā Latvijā, bet dabā ne mazums kādreizējo partijas darbinieku ir labi iekārtojušies un vada tagad esošo politiku. Lieta ar tā sauktiem “čekas maisiem” Latvijā tika pacelta ilgstošā darbībā, bet, ko ar to gribēja panākt un saprast, domāju, visiem nav viennozīmīga pārliecība un sapratne. Materiāli ir jāglabā, pēc lielāka laika atklāsies viennozīmīga patiesība tāpat kā daudzām lielām pasaulē notikušām vēsturēm. Ne “maziem cilvēkiem” sākumā to saprast un noteikt. Tā es kā pensionārs diemžēl tikai tagad domāju. Visbeidzot es nesaku, ka tā ir vai bija, jo nav tiesisku pierādījumu, bet, man tā liekas, bija arī iespējams – mazo “stukaču” nelabos darbus atmodas sākumā pieminēja, bet tie, kuri agrāk ievāca un organizēja šo darbu, vēlāk, iespējams, bija vadošos amatos atjaunotajā Latvijā.
Gribētos, lai šī mana nelabā iedoma par iespējamību nebūtu arī patiesība, tomēr piesardzības labad jāsaka – viss kas ir tikai iespējams.
