Šī tomēr ir laba pasaule
29. septembra lielākais brīnums un prieks – kāds nezināms cilvēks atrada un atdeva manu aizmirsto somu ar visu tās saturu. Jā, jā, protams, arī ar sarkano naudas maku. Tomēr tajā brīdī, kad atklāju somas zudības, mani visvairāk izmisumā dzina pazudusī piezīmju grāmatiņa ar tās labajām ziņām, sakaru blociņš ar telefonu numuriem, adresēm un citām būtiskām ziņām un citas pazudušās ikdienas mīļlietiņas. Ak, vai! Jūs taču zināt, kā jūtas stūrī visu apskatei iedzīts cilvēks.
Emociju gammai bija lemts mainīties uz pretējo pusi, kad saņēmu vēsti, ka mana soma atrasta un atdota veikala “top!” informācijas centrā. Kāds vīrietis uz soliņa bija atradis somu un to atdevis. Es to atkal atguvu.
Šo brīnumu, ka kāds par mani gādājis kā par tuvāko, es atkal sajutu. Neko sarežģītu jau dzīve no mums neprasa. Tā aicina mūs būt godīgiem, patiesiem un labestīgiem. Paldies šim nezināmajam vīrietim, kurš rīkojās šī dzīves aicinājuma vadīts. Caur to pasaule top labāka un pavisam citāds kļūst prāts.
Margita Krišjāne
Kā sauc mūsu pilsētu?
Zemi šo vai zini visskarbāko?
Zinu es to stūrīti skaistāko –
Tā ir Latvju ziemeļu zeme,
Igauņ dienvidu zeme,
Mūsu pilsēta godībā saulē
te mirdz.
Paliec šeit un neaizej 2 x
Tur, kur tēva nams,
Tur tad savu ligzdu vīsim mēs
Valgā-Valkā.
(Aija Ābena,
Anna Ābena)
Nu negrūsties, tantiņ… “Nē, šoreiz es pirmā gribu sēsties pie rakstāmgalda un uzrakstīt visu, ko domāju. Man ir piegriezušies šie rakstiņi. Vai tad tie ir kādi literāri šedevri, vai tad tur nav tukšvārdības utt.? Un vai tad kāds tos lasa un ņem vērā?”
Jā, šedevri laikam nav, jo jau Liepājā, mūzikas vidusskolā, latviešu valodas skolotāja, ierodoties klasē ar sacerējumu burtnīcām, manu bija nolikusi kaudzītes virspusē un uzreiz sāka ķidāt kā piemēru, kā nevajadzētu rakstīt. Vēl šodien nesaprotu, ko tad “tādu” es biju “uzcepis”. Un laikam neviens tos īpaši nelasa un neņem vērā (vismaz “valdošais nams”), bet laikrakstā ir rubrika “Mums raksta” un jebkurš tur var izteikt savas domas, vērtējumus. “Es arī?” Protams.
Un avīzei šādi rakstiņi nāk par labu, jo parādās cits viedoklis, cits skatījums uz iespējamo problēmu atšķirībā no profesionālo žurnālistu viedokļa. “Nu jau gan par daudz aizrunājamies, kā tad, Tavuprāt, sauc mūsu pilsētu?”
VALGKA ???!!!???
“Kas tad tie par daļskaitļiem, vai kāds to var izrunāt?” Nekā sarežģīta tur nav, viss ģeniālais (ja tā to var saukt) ir ļoti vienkāršs. Vai atceries, tantiņ, ka iepriekšējā gadsimtā Maskavā bija pasaules olimpiskās spēles. Tur emblēmu konkursā uzvarēja kāds smiltenietis. Viņš vienkārši uzzīmēja stadiona skrejceļus pēc Kremļa silueta un galā pielika piecstaru zvaigzni. Vienkārši, pārliecinoši. Arī šajā manā pilsētnosaukumā viss vienkārši. Ir uzraksts abās valodās: ja lasa it kā augšējos burtus – igauniski, ja apakšējos – latviski. Un tikai ar šo nosaukumu varam teikt: VALGKA – viena pilsēta, divas valstis. Pierobežas akmenī iecirstais, manuprāt, ir aplams.
Es, kurzemnieks, esmu šeit iedzīvojies un nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot citur. Esmu arī uzradījis pilsētai dziesmu. Manas jaunības gados daudz tika dziedāta Tamāras Ontensones dziesma par Valku-Valgu. Uz šo brīdi pilsētai ir četrpadsmit dziesmas, pirmās popularitāte nav pārspēta.
Uldis Muižarājs
