Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (rom.3-23)
Teoloģiskas pārdomas
Uzaugdams bezdievīgā valstī, pirms kāda laika domāju, kādi nu ir mani grēki, ko tad es tādu esmu izdarījis. Kaut nosaukt par bezdievīgu šo valsti nez vai būs pareizi un tāda nez vai pasaulē ir, jo ticības dzirksts bijusi vienmēr. Tagad zinu, – esmu grēkojis un daru to joprojām. Kas tad ir grēks? Tas ir izdarītais domās, vārdos un darbos. Cilvēcīgi saprotamāk būtu: “Katram ir sava “uts”, un, kas saka, ka viņam nav, tam ir divas.” Esam it kā iedzīti strupceļā, tālāk ceļa vairs nav, seko izmisums.
Vai nav vairs nekādas cerības? Redzi, tur piekalnītē stāv balts namiņš ar augstu torni. Varbūt doties tur? Eh, ko nu, šodien vēl ne, varbūt nākamo reizi. Tā iet reizes pēc reizes, un baltais namiņš sāk “bālēt”. Vai tad bez šī baltā namiņa nevar iztikt, es taču pats to “uti” varu aizgaiņāt mazgājoties un beržoties. Gribēšana un varēšana nereti ir divas dažādas lietas, kuras ne vienmēr iet kopā.
Bet ja jau visi ir grēkojuši un grēko, tad jau nav nekādas starpības, vai eju šai namiņā vai neeju. Reiz jau tur biju un redzēju, ka visi kopā tur tā runāja: “Es, nabaga grēcinieks, Tev sūdzu savus grēkus…” Un tad beigās viens vīrs noteica: “Kā aicināts un iecelts Dieva vārdu kalps, es tev pasludinu Dieva žēlastību, ka visi tavi grēki tiek piedoti Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.”
Nu redzi, tur jau ir tā starpība, ka vieni savus “nedarbus” atzīst un viņiem tie tiek “neitralizēti”, bet otri par to tikai pasmīn un “uts” savu postu var turpināt.
Šajā Vasarsvētku laikā novēlu ikkatram atrast šo balto namiņu, tad dzīve iegūs citu jēgu.
