Kam lai sēžos kamanās…
Dzīvoju Apē kopš 1950. gada. Tāpēc tā man ir mīļa un tuva. Pazīstu katru tās cilvēku un zinu viņa “dzīves stāstu”. Katrs mēs ar saviem darbiem un citu atbalstu esam palīdzējuši pilsētai augt. Laika gaitā esmu piedzīvojis arī dažādas reformas. Esmu arī nelielu laiku dzīvojis Smiltenē. Tāpēc tā man nav gluži sveša.
Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā tika izveidots Apes rajons, kurā ietilpa Veclaicene, Jaunlaicene, Trapene, Gaujiena un Ape. Vēlāk Api pievienoja Alūksnei, tad 1964. gadā bijām pie Valkas un tad atkal Alūksnei. Pēc pēdējās reformas Apes novadam tieši tāds pats formējums kā 50. gados. Neko labāku nevarēja izdomāt… Tiek veikta šķietama darbība.
Esmu bijis domes deputāts pirms Apes novada reformas un arī šajā laikā. Pēc iepriekšējās reformas katram pagastam tika piešķirti naudas līdzekļi 200 000 latu apjomā (300 000 EUR). Katrs šo summu izmantoja pēc saviem ieskatiem. Ape ieguldīja skolā, sporta zālē, bērnudārzā un citās infrastruktūrās. Man mazliet sāp sirds, ka daži ieguldīja savus līdzekļus nepārdomātos projektos. Tas attiecas ne tikai uz Apes novadu.
Apes novads naudas līdzekļus iespēju robežās ir centies sadalīt pagastiem pēc viņu vajadzības. Lēmumu pieņemšanā piedalījās katra pagasta deputāti. Gribas jau vairāk, bet cik nu tās naudiņas ir, tik ir. Kā būs lielā novadā? Vai mūs sadzirdēs? Vai būs kāds pārstāvis?
Ja pēc reformas būsim pie Smiltenes vai Alūksnes, tur vēlētāju apvienību nebūs. Vajadzēs būt kādā partijā, kurā deputāti vairāk sola. Ja paskatāmies uz tuvāko Alūksnes novadu, tad tur pārsvarā deputāti ir tie, kas dzīvi saistījuši ar Alūksni. Viņi vairāk domā par Alūksni. Tas arī pašsaprotami. Nākotnē mums būs jābūt īstajā partijā. Lai dabūtu deputāta mandātu, nevajag nemaz populāru partiju. Tāpēc lielajos novados mums izredzes mazas.
Apes novadā uz šodienu nav likvidēta neviena skola. Ja ņem pēc “kalkulatora” principa, kā notiek citos novados, tad dažas skolas un citi pakalpojumi būtu jau jāslēdz. Tomēr Apes novadam vienmēr primārais ir bijis cilvēks. Ik vienā vietā neražojošā sabiedrības daļa ir bērni un pensionāri. Pirmie vēl neko nerada, otrie vairs nespēj. Šodien darbaspējīgajiem jāmaksā par tiem, kas nespēj un nevar. Tā ir bijis un būs. Rīt pēkšņi arī tu vari būt viņu vietā. Gudra sabiedrība var pastāvēt tikai pēc šāda principa.
Apē ir viesojušies pārstāvji no Alūksnes un Smiltenes.
Man kā Apes iedzīvotājam gribējās dzirdēt, kā mūsu nākotni redz Alūksne. Neko viņi pateikt nevarēja. Kalkulatora princips. Visu likvidēt. Pirms Alūksnes vadības tikšanās ar Apes iedzīvotājiem pagājušā gada aprīlī lasīju Alūksnes novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieka Dzintara Adlera teikto “Alūksnes Novada Vēstīs” (06.03.2019.). Proti, Alūksnes sāpe ir jauna, moderna sporta būve, kuru vajag iedzīvotājiem, bet tās uzcelšanai naudas nav. Tomēr problēmas risinājums jau saskatīts jaunās reformas iespējās, ja apvienojas ar Apes novadu.
Smiltene, ņemot vērā, ka esam 60 kilometru attālumā no centra, Api grib saglabāt kā nelielu administratīvo centru, kur iedzīvotāji varēs saņemt pakalpojumus. Ja būs centrs, tad var cerēt uz finansējumu infrastruktūrā. Protams, būs optimizācija, jo tik daudz darbinieku nevajadzēs. Mums ir svarīga ikviena darba vieta arī valsts iestādē. Ņemot vērā, ka Alūksne ir uz pusi tuvāk – trīsdesmit kilometru attālumā, viņiem nav vajadzības veidot vēl kādu centru. Viņu vietā es darītu tāpat… Tas, patīk vai ne, ir sev tuvākā ”krekla intereses”.
Ja vērtējam preču apgādi, tad Apē ir trīs lieli tirdzniecības centri, kas mūs nodrošina ar pārtiku un visām mājsaimniecībā vajadzīgajām precēm, ieskaitot būvmateriālus. To ir novērtējuši arī mūsu kaimiņi igauņi, braucot iepirkties.
Mēs esam gards kumoss, jo mums ir sakārtota infrastruktūra. Tas nozīmē, ka, izdarot reformu, vairāk līdzekļu varēs ieguldīt centros. Bet, ja centri sakārtoti, līdzekļi tiks arī pagastiem. Tur arī dzīvo cilvēki. Ne visiem pietiek līdzekļu, lai izbraukātu uz tuvāko mini centru, nemaz nerunājot par reģionālo struktūrvienību. Uz šodienu ir tendence koncentrēt cilvēkus lielos reģionālos centros, atstājot laukus tukšus. Gan vēsturiski, gan šodien mēs redzam, cik tas ir bīstami. Lauki visos laikos ir izdzīvojuši.
Izdarot izvēli, būtu jāskatās, kuram novadam ir mazākas kredītsaistības un lielāki ienākumi. Kurš bagātāks, tam sēžos kamanās…
Finanšu ministrijas mājaslapā tas labi redzams. Kādas tad kredītsaistības ir šā gada janvāra beigās?
Apes novadam ‒ 2 993 880 eiro.
Alūksnes novadam ‒ 21 012 381 eiro.
Smiltenes novadam ‒ 16 181 371 eiro.
Šogad atgriežamā parāda daļa:
Apes novadam ‒ 278 671 eiro (no pamata budžeta 3 735 595 eiro)
Alūksnes novadam ‒ 1 960 225 eiro (no pamata budžeta
13 965 094 eiro)
Smiltenes novadam ‒ 775 448 eiro (no pamata budžeta
11 842 820 eiro)
Kredīta saņemšanai bankā vajadzīgs tā nodrošinājums. Pilsonim tā ir māja vai zeme. Pašvaldībai ‒ nekustamais īpašums, nodokļu maksātāji (iedzīvotāji, viņu īpašumi un uzņēmēji, ja tie ir reģistrēti administratīvajā teritorijā), kā arī labi, spēcīgi ražojoši uzņēmumi. Mums vairāki uzņēmumi ir reģistrēti Smiltenē, bet uzņēmējdarbību veic Apes novadā.
Ja ņem attāluma ziņā, tad Alūksne ir tuvāk nekā Smiltene. Tomēr šodien gandrīz visus pakalpojumu var saņemt elektroniskā veidā. Pārējos gadījumos vari braukt uz Alūksni, Gulbeni, Smilteni vai Valmieru. Valsts pakalpojumus es varu saņemt visur, kur tos sniedz. Neviena valsts iestāde nedrīkst tev kā Latvijas valsts pilsonim atteikt to sniegšanu. Ikdienā daudzi brauc uz Gulbeni, Smilteni un Valmieru, Cēsīm, citām vietām. Arī Apes un Alūksnes uzņēmēji un zemnieki brauc, kur ir lētāk un izdevīgāk.
Ja gribi baudīt kultūru, dejot vai dziedāt korī, vari braukt uz Alūksni vai Smilteni. Ja tev ir dotības, visur tevi pieņems.
Daudziem iestāstīts, ka, pievienojoties Smiltenei, nevarēs saņemt veselības aprūpi Alūksnes slimnīcā. Taču Apes novadam pieder 20 procenti Alūksnes slimnīcas kapitāldaļu. Un savā laikā Apes novads sniedza galvojumu Valsts kasei, lai slimnīca varētu iegūt līdzekļus attīstībai. Kas mums var liegt tur ārstēties? Mēs arī turpmāk būsim vajadzīgi, lai slimnīca varētu sekmīgi darboties.
Mani visvairāk izbrīna tas, ka vislielākie aģitētāji un parakstu vācēji ir tie, kam jau tāpat kā man ir ”iesaucamais vecums”, un paši strādājuši valsts iestādēs. Redzot, cik agresīvi tas tiek darīts, rodas sajūta, ka kāds no malas šo procesu stimulē. Ejot un uzrunājot atsevišķi katru cilvēku, tu netieši ietekmē viņa izvēli. It sevišķi, ja esi sabiedrībā zināms cilvēks. To, ka mēs Alūksnei esam ļoti vajadzīgi, pierāda “Alūksnes un Malienas Ziņu” pielikums. Jau uzzīmēta Apes novada sadalījuma karte. Pielikums kā pirmsvēlēšanu aģitācijas buklets izvadāts ar vieglo automašīnu pa Api un salikts pastkastītēs. Dažam pat vairāki eksemplāri. Arī es to saņēmu. To taču par velti mūsdienās nedara. Kāds par to maksā. Kādam mūs dikti vajag. Ja nevar paņemt visu, tad vispirms jāsašķeļ.
Kāpēc jātracina cilvēki. Kādēļ jāšķeļ sabiedrība. Apes novada pagastiem vēsturiski saistība ir bijusi vismaz 50 gadus. Gandrīz kā dalīja Vāciju pēc kara. Runājot ar jaunajiem, kas ir aktīvi uzņēmējdarbībā, viņus tas īpaši neuztrauc, pie kā mēs būsim. Vairāk skatās uz Rīgas pusi. Ja būsim Alūksne novadā, mums Rīga 30 kilometru tuvāk, ja Smiltenes ‒ 60 kilometru tālāk.
Brauc, kur gribi, vai tas ir Apes, Alūksnes, Smiltenes novads, vai tuvējā Igaunija, visur ir tukšas, pamestas, nesakoptas mājas. Somijas un Zviedrijas ziemeļdaļā tas pats ‒ jaunatnes nav, tikai pensionāri. Esmu tur bijis daudzas reizes un to visu redzējis.
Tādi nu mēs esam. Varbūt slinkums, varbūt vecums, varbūt nespējam. Mēs varam viņiem aizrādīt, pakaunināt, bet nevienam nav tiesību iet privātīpašumā un darboties. Bet kā kaimiņš varam sameklēt saimnieku, piedāvāt palīdzību sakopt vai noorganizēt talku. Varbūt kāds domā, ka pēc reformas mūsu problēmu kāds labāk sadzirdēs Alūksnē vai Smiltenē. Šaubos. Nenoliedzami, Alūksnē un Smiltenē daudz kas paveikts to sakopšanā un arī citās jomās. Viņiem finanšu resurss un atbalsti ir lielāki.
Taču apeniešiem būtība ir un paliek ‒ bijām, esam un būsim Latvijas pierobeža un novadu nomale. Te ikdienā būs vairāk igauņu nekā latviešu. Ja kādam mūs vajag, mums pašiem gudri jāizdomā, kā iegūt lielāku labumu no reformas.
Kam spēcīgāks zirgs un labs kučieris, kas rūpējas ne tikai par zirgu, bet arī par pasažiera ērtībām, tam es sēstos kamanās. Kopumā mani nesatrauc tas, ka, pievienojoties Smiltenei, tur mani sveicinās mazāk paziņu kā Alūksnē. Tas taču nav galvenais.
Ja kādam liekas, ka esmu kādu aizvainojis, lūdzu piedodiet.
Ar cieņu ‒ Dzintars Raibekazs
