Vai tāds Dievs maz ir?
Teoloģiskas pārdomas
Īpaši šādas šaubas uznāk tagad, kad visa pasaule ir “nāves ēnā”. Visi esam “uz ledus gabala atklātā jūrā”. Vai tad nav nekādu cerību? Mēdz sacīt, – cerība mirst pēdējā. Tā arī ir, mēs taču no Blaumaņa darba, kurš nešaubīgi bija Dieva iedvesmots, zinām, ka lielākā daļa izglābās. Tā būs arī tagad. “Neizglābšanās” nenozīmē mūžīgu pazušanu, arī šeit ir cerība, jo Svētie raksti saka: “mirstamā diena ir labāka kā dzimšanas diena”. Nav jau arī zināms, kas ar šiem uz ledus gabala palikušajiem galu galā notika. Krusts nav pazušanas, bet augšāmcelšanās zīme.
Es te nevienu neaģitēju tūlīt skriet uz baznīcu (kuras durvis uz laiku ir slēgtas), bet cerībā pārdomāt savu dzīves misiju. Rūpēties par savu tuvinieku, savu veselību. Neļaut sātanam sevi iedzīt izmisumā. Lai to panāktu, neapšaubāmi, jāņem palīgā Dieva vārds, vienīgais, no kā sātans baidās. Jau agrāk rakstīju, ka mums, latviešiem, ir paveicies. Mūsu galvenā dziesma ir “Dievs, svēti Latviju”, un ja mēs to pareizi saprotam – lūgšana ne prasība –, ar mums viss ir kārtībā. Tikai šī lūgšana tiks uzklausīta, ja to pareizi pielietosi. Un te bez baznīcas neiztikt.
Neaģitēju arī iet šurp vai turp, jo šaurā taciņa pie Dieva katram pašam jāatrod. Ar lielu grēku nastu nez vai tiksi uzklausīts, bet to mazināt var tikai Dieva aicināts kalpotājs (mācītājs). Ar kristību, iesvētību pēc mājās sēdēšānas nepietiek, ticība nepārtraukti jāspodrina. Citādi būsi līdzīgs tiem kovārņiem, kuri bija ilgā laika periodā aizņēmuši kādas baznīcas torni. Neviens nebija spējīgs no turienes tos patriekt. Gadījās, ka šajā baznīcā sāka kalpot jauns mācītājs. Nepagāja ilgs laiks, un putni pazuda. Daudzi bija neizpratnē: “Kā tu to panāci?” Mācītājs atbild: “Es viņus kristīju un iesvētīju.”
Šajā sarežģītajā laikposmā novēlu katram atrast šo šauro taciņu, lūgt palīdzību tam, kura žēlastība ir mūžīga. Viņš tad tevi nocels no ledus gabala.
