Par iedzīvotāju sajūtām Administratīvi teritoriālās reformas kontekstāPēdējā laika notikumu sakarā, kad gandrīz ikviena cilvēka mutē kā karsts kartupelis tiek grozīts temats par Administratīvi teritoriālo reformu, ir pamanāmas pazīmes par neveselīgas vides veidošanos daļā kaimiņattiecību, un tādēļ ir skumji, ka politiķu spēlīšu dēļ tiek bojātas cilvēciskās attiecības un noskaņojums. Varasvīru nevēlēšanās ieklausīties un saprast iedzīvotājus un pašvaldības novedusi pie līdzcilvēku un kaimiņu attiecību nepelnītas, nepamatotas ļodzīšanas un aizvainojumiem, kurus neviens nav vēlējies.
Vēlreiz vēlamies atgādināt, ka protesta akcija tika organizēta pret valdības uzspiesto, nepārdomāto teritoriālās reformas modeli, mēģinot pievienot Strenču novadu, Trikātas pagastu un Ēveles pagastu Valkas novadam. Izskanējušie saukļi ir protesta saukļi, tie nav vērsti pret iedzīvotājiem vai vietējiem politiķiem un ir tikai līdzeklis, lai mēs tiktu sadzirdēti. Mēs vēlamies mierīgu līdzāspastāvēšanu ar kaimiņu novadiem, priecājamies par viņu ikdienu un sasniegumiem, vēlam to labāko. Mūsu iedzīvotāji savu viedokli ir izteikuši, nobalsojot par pievienošanos Valmieras virzienā. Respektējot šīs vēlmes, cīnāmies par tām, viena no cīņas formām bija uzņēmēju un iedzīvotāju protesta akcija.
Strenču novada domes priekšsēdētājs Jānis Pētersons
Vai gulbji ir jābaro
un vai kaķim piemīt humora izjūta?
Ne tikai gulbji, bet jebkura dzīva radība, kura tev labsirdībā prasa, ir jābaro. Ak tu pagāns, vai tad ods un visādi plenči un pļēguri arī? Nez no kurienes klāt ir atkal dievbijīgā tantiņa. Paklausies, tantiņ, es jau tev vienreiz teicu, ka tavas zināšanas dievmācībā ir vājas un, pirms sper ko vaļā, ieklausies labi, ko saku. “Jā, bet tās stirnas, ko tu pie mājas citziem baroji, pēc tam noēda puķes un kāpostus, un gulbjiem ar savu baltmaizi aizķepināji vēderu,” – tantiņa nedaudz nomierinājusies. Nevajag uzskatīt, ka šī dzīvā radība nezinātu, kas ēdams, kas ne, daba to viņiem pasaka priekšā. Pārsvarā viņi izvēlas savu dabīgo barību un tikai, būdami badā (tad arī jāpalīdz), meklē cilvēka palīdzību.
Ir arī labdabīgi izņēmumi. Tā, kad sāku būvēt māju, tur bija viena zīlīte, kas nāca uz roku (saulespuķu sēkliņām) un pat vasarā varēju viņu sasvilpt. Arī šajā siltajā ziemā (savā mūžā tādu neatceros) mūsu gulbju ģimene izlēma netērēt spēkus lidojumam un palikt tepat. Mani ieraudzījuši, ejot pa Sēlijas ielu, viņi momentā peld šurp. Varētu likties, nekas taču nav aizsalis, dabīgā barība pieejama, bet tomēr labdabīgi prasa, tātad jādod. Toties stirniņas šoziem neko neprasa, izbērtie kartupeļi stāv neaiztikti.
Šoziem arī biju liecinieks, kā cilvēku nevērības dēļ laikam gāja bojā gulbis. Iedams uz centru, tikko biju šķērsojis Sēlijas ielas tiltu, kad redzu ļoti zemu lidojošus piecus gulbjus (caurceļotājus). Pēkšņi viens ar troksni nokrīt uz asfalta un sakņupis paliek guļot. Nesapratis, kas notika, brīdi pagaidījis, dodos to apskatīt. Kā piegāju tuvāk, viņš piecēlās un ar pūlēm paslēpās upes meldros. Nekur to vairs neredzēju un, tikai atpakaļ nākot, sapratu, kas bija noticis. Viņš bija atsities pret trosi, kas satur elektrības vadus no staba uz stabu. Ja nu mani sadzird kāds atbildīgs domes darbinieks, tad lai viņš saprot, ka virs ūdeņiem tādi šķēršļi nedrīkst būt, vai lai līdzīgi gadījumi neatkārtotos.
“Jā, bet kā tad ar kaķi, kāda nu gan šim piemīt humora izjūta?” – pavisam nomierinājusies dievbijīgā tantiņa. Jāsaka tā, ja tev pašam piemīt humora izjūta, tad arī tavam kaķim tā būs. Manas kaķes humorkroņa numurs ir tāds – iet, iet pēkšņi nogāžas, ķepas gaisā, laikam pagalam. Nē, acis uzmanīgi mani vēro, kā reaģēšu. Es neko, pakasu pavēderi, un numurs beidzas. Īstenībā tā, ar vāveres asti, nav mana mincene, bet kaimiņu. Kura kā viens otrs mūsu deputāts pēc ievēlēšanas maina “partiju”. Starpība tikai tā, ka viņai nav problēmu dzīvot savā īstajā mājā, bet pārsvarā dzīvo pie mums. Laikam jau tā humora izjūta mums sakrīt.
Uldis Muižnieks
