PārdomasDaudzreiz esmu domājusi, kāpēc Latvija ir tur, kur ir pašlaik, un kāpēc latviešiem it kā neveicas. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka latvieši vismaz pagaidām īsti lielās lietas nevar apvienoties un kopīgiem spēkiem paveikt to, ko nevar tie, kuriem tas jāpaveic. Tāpēc ir spēki, kuri to izmanto un iznīcina visu, kas gadu tūkstošiem tēvutēvu sargāts, lolots, krāts un kopts. Ko darīt – raudāt? Ja manas asaras palīdzētu, es to darītu! Bet pieredze rāda, ka tas nevienu “neaizķer”. Ierēdņi, kā sēdējuši, tā sēž savos krēslos un saņem par neko lielas algas. Ierēdņu armija gluži pretēji kļūst lielāka. Viņiem vēl nepietiek ar algām, citi pieprasa, citi, acis nepamirkšķinot, no nabagiem vēl paprasa (paņem) paciņas. Nerakstīšu kukuļus, jo maizītei tas būtu milzīgs apvainojums, pat pazemojums. Vai te raudāšana palīdzēs? NĒ! Jo kā gan var iežēlināt azbesta sirdis! Nepārzinu ķīmiju (lai piedod man mana ķīmijas skolotāja, kura ir tik jauka) un nezinu, kā izkausēt azbestu. Un cik grādos to var izkausēt? Jā, zinu, ka daudzi vairs netic, ka kaut ko var izdarīt, daudzi ir zaudējuši spēkus, cīnoties ar šo milzi, bet Sprīdītis taču Lutausi pieveica un nabaga bērnus atbrīvoja no gūsta.
Mūsu likumi nav rakstīti vienkāršajai tautai! Bet mēs kārtējo vēlēšanu laikā ticam meliem, ceram, ka, apgriežot kažoku otrādi, tas būs smukāks, bet kažoks ir tas pats, tikai nodilušās vietas nevar redzēt. Mēs joprojām pavērtām mutēm klausāmies tajos pašos skaistajos saukļos, ar kuriem mūs baroja 50 gadus. Vai raudāt? NĒ! Jo zinu, ka saukļi ir ēsma tiem, kuri nedomā ar savu galvu, bet kuriem pietiek vēlēšanu dienā ar “piečuku”, krutkas pudeli vai banānu. Cik lēti mēs paši pārdodam savu zemīti, valsti un līdzcilvēkus! Vai te vairs līdzēs asaras? Nē! Bet kāds ir līdzeklis? Vai tie humpalu medikamenti, kuri citās valstīs maksā kapeikas, bet mēs esam spiesti atdot pēdējo eiro cerībā, ka palīdzēs, triecam tos iekšā, bet nepalīdz!!! Gluži pretēji – mūsu veselība kļūst sliktāka un sliktāka. Bet ārsti tikai nosaka – NORMĀLI. Negribu apvainot visus ārstus, jo man pašai ir palīdzējusi daktere Aija Freimane Valmierā, kad biju palikusi uz gultas ar lielām sāpēm mugurā. Bet mums tiek nogriezti visi ceļi, lai varētu izbraukāt pie ārstiem kaut vai! Biļešu cenas kāpj, benzīna cenas kāpj, ceļus neviens neremontē, tie kļūst neizbraucami. Vai te raudāt? Var jau, ja varētu ko mainīt! Varbūt sastāties atkal visiem roku rokā kā Baltijas ceļā? Diez vai sanāktu. Mums kā jebkuras varas laikā ir pārāk daudz roklaižu gan darbavietās, gan vietējo pašvaldību ierēdņiem, kuri prot riet, laizīt un kost līdzcilvēkiem, lai izrautu savā labā vairāk, bet cik vīlušies viņi ir tad, kad redz pliku kaulu vai pēc kāda laika tos patriec attiecīgi kā krančus. Vai raudāt? NĒ! Nav nozīmes šādiem cilvēkiem skaidrot, kas ir zemiskums, nevērība, netikums. Viņiem to vērtību nav un nebūs. Viņiem gandarījumu dod citu cilvēku apmelošana, sāpes, iznīcināšana. Kaut arī to cilvēku, kuri kādreiz viņiem pašiem ir palīdzējuši.
Kā gan mēs kaut ko varam sasniegt, ja mums nav vajadzīga pagātne, smagās represijas, esam aizmirsuši barikādes un kāpēc uz tām gāja un riskēja ar dzīvībām, gājām mītiņos Mežaparkā un Daugavas krastmalā. Vai par šādu Latviju un valstsvīru bezzobainību? NĒ! Nav taču vairs vērts raudāt, ja nu vienīgi to latviešu dēļ, kuri ir aizbraukuši no savas zemes. Cik atgriezīsies? Vai vispār vairs būs kur atgriezties, un kāda mūsu zemīte būs pēc gadiem pieciem? Vai mūsu krutumā, smalkumā, vienaldzībā un ļaunumā vispār vairs būs Latvija. Tie cilvēki, kuri savā mantkārībā nezina robežu, nepadomā, ja šeit vairs nebūs latviešu, diemžēl nebūs arī viņu!!! Skumji! Jā! Bet diemžēl tādi esam kļuvuši.
