Mums nepanākt mūžību. Tā pati par mums katru rītu jau smejas.
Mums nepanākt mūžību.
Tā pati par mums katru rītu
jau smejas,
sārta kā dzērveņu kūka,
lūstot naktslampu staru
baltajiem taureņiem
pret sarmaino zemi.
Mums nepanākt mūžību;
tur starp tiem kailajiem kokiem
tā aulekšo projām kā negudra,
līdzīga mirušo skatieniem.
Mums nepanākt mūžību,
pat ja to vaktētu
acu kaktiņiem.
Tās skavas ir smagas,
liekot domāt par
svinā izlietiem pakaviem.
Mums nepanākt mūžību…
