Kūp zeme, arājs izdzen savu vagu.
Kūp zeme, arājs izdzen savu
vagu,
Kūp ļoti zeme, zemnieks maizi
sēj,
Varbūt viņš tiešām dara ļoti labu,
Kā zelta lāpa darba sirdis kvēl.
Nāks lieti, zibens, pērkons, krusa,
Nāks pilnvasaras salnas naktīs
gaišajās,
Nāks graudi drīz no zemes
sasilušās
Un cerību liks rokās smagajās.
Un tad, kad rudens saule ies uz
dusu
Un klusīs putni, zeme iemigt
sāks,
Ar viegliem soļiem arājs pieies
klusu,
Pār tīrumiem viņš pilniem
maisiem nāks.
Ai, Latvija, cik maz mēs tomēr
dodam
Un ņemam tik, cik rokas panest
spēj,
No tavām ārēm mīlestību rodam,
No bērziem, kuros aizsapņojas
vējš.
Varbūt vērts paldies pateikt balsī
skaļā
Un zemes priekšā galvu lēnām
liekt,
Tev, cilvēk, sirdi vajadzētu atvērt
vaļā
Un, ja kas sāp, tad Dieva vārdā
kliegt.
