Šomēnes daudzus smilteniešus satraukusi skaudra tēma. Tā mudina uz pārdomām, ka mūsdienu Latvijā valsts līmenī funkcionējošajā veselības aprūpes sistēmā cilvēks ir bezvērtīgs. Ja viņš ir vecs, vientuļš un smagi slims, tad viņa mūža pēdējās dienas var būt briesmīgas, ja nav civilizētas vietas, kur tās pavadīt. Ne vienmēr ātrumā var nokārtot ievietošanu pansionātā, turklāt vai tur ņems pretī, piemēram, hronisku onkoloģisko slimību pacientus?
Jau rakstījām, ka pašvaldības uzņēmumā “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” ir aktualizējies jautājums, kā dažādu normatīvu spaidos saglabāt medicīniskās aprūpes gultas, kas šobrīd nav pieejamas. Uz šīm gultām ģimenes ārsti nosūtīja pacientus hronisku saslimšanu gadījumos, ārstēšanās kursa pabeigšanai pēc operācijām, pēc insultiem un tamlīdzīgi. Ne reti bijuši gadījumi, kad šī gulta pacientiem viņu mūžā izrādījās pēdējā.
Ir saprotama valsts institūciju vēlme ar dažādu obligātu prasību izvirzīšanu uzlabot vidi veselības aprūpes un sociālās aprūpes iestādēs, taču mērķis ne vienmēr attaisnojas. Izpildot šās prasības, Smiltenes gadījumā iegūtu pansionāta iemītnieki, taču zaudētu potenciālie medicīniskās aprūpes gultu pacienti, kuri, ja ne gluži paliktu uz ielas, tomēr varētu nonākt tādos sadzīves apstākļos, kas mūsdienu civilizētajā Eiropā jau pat varētu būt cilvēktiesību pārkāpums.
Jau senie latvieši pakratījuši pirkstu, moralizējot par tēmu, ka sabiedrībai jārūpējas par vārgajiem un slimajiem. Kad vecītis kļuva nespēcīgs, dēls viņu aizveda ar ragaviņām uz mežu un atstāja. Vēlāk tomēr apdomājās un atveda atpakaļ, sak’, lai paša dēls neizrīkojas līdzīgi. Ne vienmēr par slimajiem var parūpēties viņu tuvinieki, jo šādas rūpes ir ļoti smaga nasta, tas ir smags fizisks un garīgs darbs, kas var sagraut pašu aprūpētāju. Diemžēl, dzīvojot Latvijā, jābaidās no slimībām un vecumdienām.
