Šovasar 1. jūlijā apritēs gads, kopš Smiltenē darbojas jauna Valkas rajona padomes iestāde.
Šovasar 1. jūlijā apritēs gads, kopš Smiltenē darbojas jauna Valkas rajona padomes iestāde.
Tas ir Valkas rajona bērnu un ģimenes atbalsta centrs, kuru rajona pašvaldība atvēra ar mērķi izveidot starpposmu starp krīzes situācijā nonākušu ģimeni un bērnunamu.
“Tādu iestāžu Latvijā ir ļoti maz,” secina šā centra vadītāja Ļubova Ņikiforova.
Intervijā viņa atskatās uz pirmo centra darbības gadu, uz sasniegtajiem rezultātiem un atklāj secinājumus, kādi iestādes kolektīvam radušies par sabiedrības grupām, potenciālajiem centra klientiem, un šo cilvēku problēmu risinājuma ceļiem.
– Tāda iestāde, kāds ir bērnu un ģimenes atbalsta centrs, finansiāli nav izdevīga nevienam Latvijas rajonam. Nav iespējams plānot, cik katru mēnesi būs krīzes situācijā nonākušu bērnu, centra iemītnieku. Situācija mainās gandrīz katru dienu. Tādēļ šādu iestādi ir grūti uzturēt. Taču tā ir ļoti vajadzīga, jo atvieglo darbu sociālajiem dienestiem, un sociālais darbs ir smags. Turklāt mūsu sabiedrība nav sakārtota ne finansiāli, ne izglītības un audzināšanas ziņā, un tai vajag šādu iestādi. Tāds ir mūsu kolektīva viedoklis pēc pirmā darba gada.
Liels paldies Valkas rajona padomei par šāda centra atvēršanu. Mūsu rajons nebūt nav bagāts, taču rajona padome cenšas palīdzēt bērniem un ģimenēm, kuras nonākušas krīzes situācijā, un ir atradusi naudu tādai iestādei, — pateicas Ļ. Ņikiforova.
– Cik un kādi klienti centrā ieradās pirmā gada laikā?
– Gada laikā diennakts režīmā uzņēmām 32 klientus. Tie bija dažādi cilvēki, piemēram, bērni no ģimenēm, kuras nonākušas krīzes situācijā: vecāki saslimuši vai ģimenē radušās finansiālas problēmas. Vietējais sociālais dienests strādā ar šo ģimeni, palīdz tai celt pašvērtējumu un atrisināt problēmas, bet bērni tikmēr atrodas pie mums ar vietējā sociālā dienesta lēmumu.
Šogad mums bija arī daudz smagu gadījumu, kuros nācās iesaistīties policijai un citām iestādēm. Centrā nonāca ne vien tas kontingents, ar kuru mums jāstrādā atbilstoši nolikumam, bet arī garīgi slimi cilvēki. Jau veselam cilvēkam ir grūti iekārtoties mūsdienu sabiedrības dzīvē, un kur tad vēl cilvēkam, kurš nevar aizstāvēt savu viedokli un savas finansiālās prasības. Šādus cilvēkus izmanto, pat izkrāpj māju vai dzīvokli. Viņiem ir jāpalīdz, jo viņi patstāvīgi nevar par sevi parūpēties.
Piemēram, mūsu centrā nonāca māmiņa ar divarpus gadus vecu bērnu, kurai nekur nav deklarēta dzīvesvieta. Taču pie mums var tikt ar nosūtījumu. Lai ziemas laikā sameklētu savam bērnam patvērumu, sieviete atnāca ar cirvi rokās, lai uzlauztu durvis gadījumā, ja viņu nelaidīs iekšā. Viņai nebija citas izejas. Strādāt ar tādu ģimeni ir ļoti liels darbs: iekārtot sievieti Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, nokārtot viņai pensiju.
Ļoti bieži jāsaskaras ar nelabvēlīgām ģimenēm, kurās vecāki ir tiesāti, kurās valda agresivitāte un tamlīdzīgi. Pagaidām mums izdevies tikt galā ar administratīvu protokolu sastādīšanu šādiem cilvēkiem, pateicoties centra kolektīvam un sadarbībai ar sociālajiem dienestiem.
Trešā kategorija, kura pie mums uzturējusies, ir nepilngadīgās māmiņas. Ja brīvprātīgu attiecību rezultātā 15 gadu vecumā piedzemdē bērniņu, uzskatu, ka tas ir pārkāpums. Likumā ir teikts, ka vecākiem ir atbildība. Nepilngadīgā māmiņa brīvprātīgi dzemdē, taču pēc tam par savu bērnu nerūpējas, un viņš aug kā patērētājs. Mūsu iestādes uzdevums ir mācīt nepilngadīgās māmiņas patstāvīgai dzīvei. Diemžēl, ja no paaudzes paaudzē vecāki atsakās no saviem bērniem, tad tā notiks arī turpmāk. To rāda dzīve.
– Kā tad šo ķēdi pārraut?
– Mans un arī kolektīva viedoklis atšķiras no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas uzskata, kura akcentē, ka bērnam jāaug ģimenē. Es domāju, ka tam bērniņam, kurš mūsu aprūpē mitinājās līdz divu gadu vecumam, labāk bija šķirties no savas mātes jau tad, kad viņam bija viens vai divi mēneši, nevis divu gadu vecumā. Tik un tā viņš nonāca līdz krīzes situācijai. Māte no viņa atteicās. Stress divgadīgam bērnam ir daudz lielāks nekā zīdainim.
Kolektīvā katru mēnesi organizējam sanāksmes, analizējam, kas mums ir izdevies un kas vēl ne. Tad domājam, ko un kā labāk darīt. Lai nepilngadīgās māmiņas redzētu, kā vajag audzināt ģimenes sajūtu, organizējām centrā bēbīšu skolu un vecāku skolu. Elita Tilčika un Sandra Ozoliņa uzrakstīja projektu. Nepilngadīgās māmiņas iesaistījām ar grūtībām, jo “viņas visu zina”. Tā ir smaga problēma.
– Jau iepriekš akcentējāt centra veiksmīgo sadarbību ar sociālajiem darbiniekiem.
– Mūsu rajonā šī sadarbība ir ļoti laba. Gada laikā Valkas rajonā nebija neviena smaga gadījuma ar kādu ģimeni, jo vienmēr, jebkurā laikā, ikviens pagasts vai pilsēta varēja sazvanīt mūsu iestādi un sameklēt šeit uz laiku patvērumu bērniem. Ja nebūtu rajona padomes lēmuma par šādu iestādi, nezinu, kur viņi vērstos ar šādiem jautājumiem. Salīdzinot ar citiem rajoniem, Valkas rajonā sociālie darbinieki strādā ar lielu atbildību.
Mūsu centrā ieradās mamma ar bērnu no cita rajona, ar slēdzienu no citas rehabilitācijas iestādes, ka tur viņai uzturēšanās termiņš ir beidzies un viņu pārvieto pie mums. Taču tiklīdz sākām strādāt ar šo ģimeni, kolektīvs secināja, ka sievietei ir attīstības atpalicība. Viņa nezina, cik dienu nedēļā, kādi ir dienu nosaukumi, neprot rīkoties ar naudu, jo nepazīst naudas zīmes, nezina, kā rodas bērni. Par rehabilitāciju tur vispār nevar būt runas. Tur ir vajadzīga speciāla aprūpe un palīdzība visu mūžu.
– Cik zinu, centram ir arī citi darbības virzieni.
– Ļoti veiksmīgi mums izdevās organizēt dienas grupas. Centru var apmeklēt arī brīvprātīgi, ar pagastu vai pilsētu sociālo dienestu nosūtījumu. Centrā darbojas datorpulciņš, mākslas terapijas pulciņš, un šeit bērni var organizēti pavadīt brīvo laiku pēc skolas no pulksten 14.00 līdz 20.00. Nedēļā to izmantoja 80 bērnu. Ideja īstenojās ļoti labi, un tur liela loma bija pašiem bērniem. Gada laikā nodarbības pārtrauca tikai divi bērniņi. Nebija disciplīnas problēmu. Pirms tam sapulcē brīdinājām: ja būs sliktas atzīmes vai slikta uzvedība skolā, uz centru nākt nevarēs, kamēr nebūs uzlabojumu.
– Kā kopumā vērtējat jaunās iestādes pirmo gadu?
– Gads ir ļoti īss periods. Mums bija arī daudz kļūdu, taču no kļūdām mācāmies. Galvenais secinājums — tāda iestāde ir vajadzīga, neskatoties uz to, ka tās uzturēšana ir dārga. Mūsdienu sabiedrībā ir pienācis laiks, kad jārunā atklāti par nelabvēlīgām ģimenēm, nepilngadīgām, neizglītotām māmiņām, kuras noliek blakus savu lellīti un paņem dzīvu “lelli”. Par šīm problēmām jārunā savlaicīgi, lai tās atrisinātu. Mūsu misija ir mācīt bērniņus un māmiņas peldēt, nevis peldēt ar viņiem mugurā. Kolektīva darbinieki mācās, meklē jaunas teorijas un idejas darbam.
Paldies visiem sociālajiem dienestiem, ar kuriem sadarbojamies, un Valkas rajona padomei, jo tikai ar rajona atbalstu var veikt morāli tik grūtu darbu. Taču tā ir mūsu misija. Mēs uz to gājām un, cik esam spējīgi, tik arī darīsim. Un ir jāstrādā daudz un ilgi, lai mūsu sabiedrībā neaugtu patērētāji. Novēlu sociālajiem dienestiem, pagasttiesām, bāriņtiesām ļoti daudz enerģijas, lai risinātu šos smagos jautājumus.
– Cik centrā šobrīd ir darbinieku?
– 12, tai skaitā četri aprūpētāji, jo centrs strādā diennakts režīmā. Tas nav daudz, jo bijuši gadījumi, kad vienlaikus jāuzņem četras māmiņas un četri bērni. Cilvēki ir dažādi, ar atšķirīgu izglītības un kultūras līmeni. Ir bērniņi ar hroniskām slimībām. Visi jāsaliek istabiņās, lai cits citu netraucētu.
– Kāds ir centra darba laiks vasarā?
– Šogad nestrādāsim jūlijā, jo viss kolektīvs dosies atvaļinājumā no 1. līdz 31. jūlijam. Visus bērnus, kuri tajā laikā nonāks krīzes situācijā, pieņems Ērģemes bērnunams. Darbu turpināsim no 31. jūlija.
***
Valkas rajona padomes galvenā speciāliste sociālās aprūpes jautājumos Mārīte Magone: “Mūsdienu sabiedrībā un ģimenē ir daudz situāciju, kad cilvēkiem nepieciešama palīdzība. Tāpēc tāda iestāde kā Valkas rajona bērnu un ģimenes atbalsta centrs ir noteikti vajadzīga. Domāju, ka Valkas rajona padomes lēmējvarā nav neviena cilvēka, kurš varētu pacelt roku un balsot par tādas iestādes likvidāciju. Centram, kuru šobrīd vecuma ziņā salīdzinu ar mazu zīdainīti, ir jāļauj strādāt arī turpmāk, pierādīt sevi un pilnveidoties.
Daži politiķi izteikušies, ka centrs nav bijis pārpildīts. Varbūt vajadzētu vairāk informēt par centru un tā piedāvātajām iespējām krīzes riska grupas, jo pieļauju, ka dažreiz šīs iespējas paliek neizmantotas. Taču kopumā jāpriecājas par to, ka Valkas rajonā nav bijis tik daudz smagu gadījumu, kad ģimenēm nepieciešama centra palīdzība.
Centrā tiek organizēti arī dažādi semināri. Notiek nodarbības atbalsta grupām. Tā ir laba vieta, kur satikties cilvēkiem ar līdzīgām problēmām un runāt par tām.
Iestādes kolektīvam novēlu turpināt daudz mācīties, lai spētu rīkoties atbilstoši situācijai darbā ar klientu.”
