Šonedēļ Valkas pirmsskolas izglītības iestādē “Pasaciņa” bija divkārši svētki. Bērni svinēja Mārtiņus un neaizmirsa apsveikt arī savu mīļo audzinātāju Guntu Saveļjevu apaļā jubilejā.Katrs mazais sveicējs gribēja pieglaust savu vaidziņu audzinātājas vaigam un novēlēt laimi. To redzot, bija skaidrs, ka mazajiem bērneļiem audzinātāja pa dienu ir mammas vietā un ļoti mīlēta.Bērnu mīlestība atbildei par rūpēm ir viens no lielākajiem gandarījumiem Guntai šajā darbā, kas ļāvis to veikt veselus 35 gadus. Pati G. Saveļjeva apliecina, ka tas ir mīlestības darbs.Bērnudārzā svētku vairākGandrīz visu savu darba mūžu Gunta ir nostrādājusi Valkā par audzinātāju. Šajā jomā darba gaitas viņa sāka pilsētas 1. bērnudārzā, bet vēlāk pārgāja uz “Pasaciņu”, kur strādā joprojām. “Man ir liels prieks par šo darbu, kurā es varu būt kopā ar bērniem visu dienu. Tas man dod daudz enerģijas un dzīvesprieka. Vispār esmu pateicīga liktenim, ka man ir iespēja strādāt bērnudārzā,” saka G. Saveļjeva.Audzinātāja atzīst, ka bērniem ir daudz interesantu viedokļu un domu, kas citādāk uz pasauli liek paskatīties arī pieaugušajiem. Pēc Guntas domām, bez bērniem dzīve ir garīgi trūcīga. Turklāt viņa atklāj noslēpumu – bērnudārzā iespējams pat vairāk svinēt svētkus nekā citā darbavietā. “Bērniem jāzina mūsu tradicionālie svētki, jāielāgo dienas, kad tie notiek. Mūsu iestādē visi gadskārtējie un citi latviešu svētki tiek svinēti. Par tiem informējam vecākus, un arī viņi ir kopā ar mums, tādējādi gūstot priecīgus mirkļus savā ikdienā. Tā kā man pašai dzimšanas diena ir Mārtiņos, es uzskatu, ka visi Mārtiņi šajā dienā ir kopā ar mani un viņi ir arī mana prieka dalībnieki,” stāsta G. Saveļjeva.Pati savā ģimenē Gunta ir izaudzinājusi dēlu un meitu. Viņai nav saprotama to pāru nostāja, kuri savā kopdzīvē nevēlas bērnus, jo tie radīšot tikai papildu rūpes. “Var jau būt, ka daži nevar atļauties audzināt bērnus. Tomēr es ģimeni bez viņiem nespēju iedomāties. Viņi ir mūsu visu turpinājums. Es, piemēram, esmu pārliecināta – ja man pašai nebūtu savu bērnu, tad es kādu būtu paņēmusi audzināšanā,” saka Gunta.Vairāk jādomā par bērniemAudzinātāja atzīst, ka mūsdienu bērni salīdzinājumā ar mazajiem pirms 30 gadiem savā domāšanā un pasaules uzskatā ir ļoti mainījušies. “Viņu iekšējās pasaulītes, protams, ir dažādas, bet kopumā mazie ļoti labi orientējas mūsu laikmetā un viņu zināšanas un pasaules uztvere ievērojami atšķiras no bērnu pieredzes par dzīvi sev apkārt pirms 30 gadiem,” savos novērojumos dalās Gunta.Viņa neslēpj, ka sāp sirds par pašreizējo valsts attieksmi pret bērnu nodrošināšanu ar viņiem nepieciešamo. “Šajā ziņā es jūtu lielu iekšējo diskomfortu. Bērni daudz zaudē kaut vai tās pašas nelaimīgās naudas dēļ. Veikalos jau viss it kā ir, jautājums ir vienīgi par šo lietu pieejamību. Dažkārt ieeju grāmatveikalos un ieraugu patiešām noderīgas grāmatas, kādas bērniem patiktu, bet nav naudas to iegādei. Tad jūtos ļoti slikti,” atzīstas audzinātāja. Šādu diskomfortu izjūt arī daudzi vecāki. Turklāt ne tikai tādēļ, ka būtu grūti nopirkt mazajiem vajadzīgās grāmatas, bet tādēļ, ka darba trūkuma dēļ vispār ir problemātiski uzturēt ģimeni. Liela daļa vecāku bērnus atstāj vecmāmiņu vai radinieku uzraudzībā un dodas peļņā uz ārzemēm. Tādi bērni, kuriem vecāki naudu pelna svešumā, bijuši arī “Pasaciņā”. “Es saprotu, ka pieaugušie to dara savu audzināmo labā, jo nav citas izejas, bet bērns to nesaprot. Es domāju, ka tādā gadījumā būtu labāk, ja vecāki bērnus ņemtu līdzi. Tad viņiem nezustu saikne ar savām atvasēm, savukārt bērniem saglabātos tuvas un mīlestības pilnas attiecības ar vecākiem. Šeit atstātajiem šī mīlestība ir atņemta, jo arī audzinātāja vai skolā skolotāja visiem galviņas nespēj noglaudīt un visus nevar apmīļot. Taču, manuprāt, mīlestība starp bērniem un vecākiem ir galvenā vērtība, kas satur kopā ģimeni,” spriež G. Saveļjeva. Audzinātāja piebilst, ka arī savā darbā nespētu strādāt bez mīlestības, jo tā nodrošina atgriezenisko saiti – dodot tiek arī saņemts. “Taisnība ir dzejniekam Rainim, ka dodot gūtais neatņemams. Atpakaļ es saņemu bērnu uzticību, viņu godīgumu. Tas mani visvairāk gandarī,” apliecina audzinātāja.Vislabākā atpūta – dabāBrīvajā laikā Gunta meklē atpūtu dabā. “Kad esmu visu sevi izlādējusi darbā, tad man vajag mežu. Man ļoti patīk tajā uzturēties, staigāt un vērot dažādas norises dabā. Tam noder jebkurš gadalaiks, jo katrs apbur ar savu skaistumu. Man vecāku mājās Grundzālē ir dārzs, kurā labprāt pavadu brīvdienas. Varu droši apgalvot, ka grāmatu lasīšanu un sēdēšanu pie televizora man ir izkonkurējusi atrašanās dabā,” apliecina G. Saveļjeva.Ik gadu netiek aizmirsta arī sēņošana un ogošana, kas audzinātājai ļoti patīk. Lai šo nodarbi padarītu par brīvā laika biznesu, tam gan nepietiek apņēmības, jo tad meža veltes jāvāc ilgi un pamatīgi. Tā zūd viss prieks. Tādēļ Gunta sēnes un ogas lasa tikai savām vajadzībām. Kad šāda atpūta izbaudīta, tad atkal gribas atgriezties pie mazajiem ikdienas darbā.Guntai patīk braukt ekskursijās, bet ar tālu un eksotisku zemju apmeklēšanu viņa nevar lepoties. “Labprāt dodos ekskursijās pa Latviju. Daudz gan šādu braucienu nav bijis, bet ceru, ka savas zemes apskatīšanai vēl pietiks laika pensijā,” ar smaidu nobeidz audzinātāja. Savā dzīvē viņa ir ieguvusi vienu noturīgu pārliecību – katram cilvēkam ir nepieciešama mīlestība un tās nekad nav par daudz. Tādēļ, pēc Guntas domām, ikvienam jāraugās, lai attiecībās ar citiem cilvēkiem šīs mīlestības nepietrūktu.
PAR GUNTU SAVEĻJEVU
Valkas pirmsskolas izglītības iestādes “Pasaciņa” vadītāja Laila Ozoliņa:“Gunta ir ļoti zinoša, visus darbus veic ar radošu pieeju, īsi sakot, viņa ir idejām bagāta un savā darbā aizrautīga darbiniece.”
