Šo sievieti mazpilsētas kapsētā dažas dienas pirms Jāņiem redzēju jau trešo gadu. Nezinu, kādēļ viņu biju ievērojis. Pirms Līgosvētkiem sakopt tuvinieku kapus nāca daudzi cilvēki.
Šo sievieti mazpilsētas kapsētā dažas dienas pirms Jāņiem redzēju jau trešo gadu. Nezinu, kādēļ viņu biju ievērojis. Pirms Līgosvētkiem sakopt tuvinieku kapus nāca daudzi cilvēki. Arī es ap šo laiku vismaz uz divām dienām centos aizbraukt apciemot vecākus, pēc tam apmeklēju kapsētu, lai noliktu ziedus uz tuvāku radinieku kapu kopiņām.
Iespējams, manu uzmanību piesaistīja tas, ka pie kapu kopiņas, kurai līdzās sēdēja vientuļā sieviete, bija noliktas brūnas māla lauskas. Tās bija glīti izkārtotas kapa galvgalī. Varēju vien nojaust, ka lausku nolicējs ir vēlējies, lai tās par kaut ko atgādinātu.
Sieviete, tāpat kā iepriekšējās reizēs, pāris stundu pasēdēja pie kapa, tad devās autobusa piestātnes virzienā. Tur gāju arī es. Todien autobuss kavējās. “Vai jums te apglabāts kāds no vecākiem?” pavaicāju.
“Te ir aprakta mana pirmā mīlestība, kuru nogalēja muļķība un vieglprātība,” atbildēja sieviete.
Svešiniece atklāj notikušo
Sēdējām pieturā un gaidījām, bet autobuss nebrauca, kaut bija pagājušas 20 minūtes, kopš tam vajadzēja būt klāt. Piezvanīju pa mobilo tālruni uz autoostu un noskaidroju, ka šovasar brīvdienās šis autobuss nekursē. Atstāts tikai pēdējais, kas atiet pēc divarpus stundām. Tādi pārsteigumi pēdējā laikā ir bieži, jo pasažieru pārvadātāji, ceļoties benzīna cenām, rentabilitāti vērtē augstāk par braucēju ērtībām.
Centos ar svešinieci turpināt sarunu. “Vai jūsu teiktajam ir kāds sakars arī ar māla lauskām kopiņas malā?” jautāju.
“Tā bija skaista māla alus krūze. Es to Jānim uzdāvināju pirms viņa vārdadienas. Jāņos tā saplīsa, bet mani tas vairs nesatrauca, jo viss jau bija noticis. Toreiz domāju, ka likteņa brīdinājuma zīmi esmu par vēlu ieraudzījusi, bet pats bēdīgākais bija vēl tikai priekšā. Varbūt, ka arī es pie tā visa esmu vainīga,” savu stāstu iesāka sieviete.
Viņa nosauca savu vārdu — Austra. Varēja just, ka Austra vēlas kādam uzticēt savu sirdssāpi, izstāstīt bēdas, kas nospiež sirdi un, iespējams, dzirdēt mierinājumu vai attaisnojumu. Atzīstos, ka nekāds soģis vai biktstēvs neprotu būt, pēc Austras stāsta sapratu tikai to, ka cilvēka dzīvi un cerības vienā stundā var pārsvītrot mirkļa stulbums, padošanās kaislei un vieglprātīga bravūra. Arī greizsirdība un niknums.
Austra stāstīja, ka ar Jāni, kurš tagad te apglabāts, viņa kādreiz mācījusies vienā skolā. “Mēs nebijām vienā klasē. Pazināmies tādēļ, ka dzīvojām vienā pagastā. Pēc vidusskolas beigšanas viņš devās studēt uz Lauksaimniecības universitāti, bet es Latvijas Universitātē iestājos ekonomistos. Vasarās bijām kopā. Es Jānim palīdzēju apgūt matemātiku, pēc augstskolas viņš man šad tad paprasīja padomu dažu projektu izstrādāšanā. Jānis kļuva zemnieks, es dabūju darbu pilsētā. Viņš nopirka automašīnu “Audi”. Arī viņam netrūka darīšanu pilsētā, un parasti uz to braucām kopā,” atcerējās Austra un pieklusa. Kluss smaids sievietes sejā liecināja, ka viņu atmiņas aizvedušas pie Jāņa. Jānim vajadzēja mest līkumu, lai nokļūtu līdz viņas mājai, bet jaunais zemnieks nevienu rītu neaizmirsa piestāt pie Austras mājas un paņemt viņu līdzi. “Laikam jau patiku viņam. Man arī puisis šķita simpātisks. Īsti vairs nevaru pateikt, kā tas notika, bet kādu sestdienu sarunājām aizbraukt atpūsties uz Kurzemi. Tās bija divas brīnišķīgas dienas. Atgriežoties sapratu, ka esmu viņā iemīlējusies līdz ausīm,” stāstīja Austra.
Mīlestība rodas it kā pati no sevis
Tālākais jau notika it kā pats no sevis. Aizvien biežāk Austra brīvdienas pavadīja Jāņa sētā. Vietējiem bija pilnīgi skaidrs, ka viņi ir pāris, dažs labs abus jau dēvēja par vīru un sievu.
Šad tad gan Jānis bija redzēts kopā ar vēl citām jaunām dāmām, flirtēt viņam patika, bet tas izskatījās gluži nevainīgi. Turklāt, ja jau vietējo sievu baumu birojs nebija uzzinājis nekādu satraucošu jaunumu, tad varēja puslīdz droši apgalvot, ka viņu abu savstarpējās attiecībās joprojām viss ir kārtībā.
“Es arvien vairāk sapratu, ka mīlu viņu, un vismaz man pašai bija skaidrs, ka ar Jāni būs saistīts viss mans turpmākais mūžs. Tagad, pēc ilgāka laika pārdomājot notikušo, man šķiet, ka arī Jānis mani bija iemīlējis. Mutiski jau to viņš pastāvīgi apgalvoja, bet nereti cilvēki runā vienu, bet domā pavisam ko citu,” lēni noteic Austra un pieklusa, bet pēc brīža it kā pati sev apliecināja, “tomēr, tomēr — man Jānis nemeloja, kad to teica. Pirms četriem gadiem notikušais bija mūsu abu jaunības dullums un stulbums. Tas dažreiz ir stiprāks par saprātu.”
Jaunas sievietes parādīšanās
Pacietīgi gaidīju Austras stāsta turpinājumu. Uzzināju, ka viņas un Jāņa attiecības izmainījušās pēc smukulītes Ineses parādīšanās ciematā. “Tā viņu pagasta puiši sauca, dažs Inesi dēvēja arī par seksbumbu. Nezinu, vai tāds apzīmējums atbilda patiesībai, tā vien liekas, ka pie tā vairāk vainīga bija Ineses poza. Viņai patika tēlot brīvu uzskatu sievieti. Inesei pagastā dzīvoja vecāki, viņa pati kādu laiku bija uzturējusies Somijā un Zviedrijā, tur laikam bija sadraudzējusies ar kādu zviedru. Vismaz tā viņa pati izteicās. Tovasar zviedrs, šķiet, nebija ticis Inesei līdzi uz Latviju, nu, tad viņa izturējās mazliet uzspēlēti, teikdama, ka nav problēmu atrast kādu laika kavētāju latviešu zēnu vidū,” stāstīja Austra.
Klausoties Austrā, man acu priekšā it kā nostājās viņas dzīvē liktenīgās jūnija dienas pirms četriem gadiem. Topavasar Jānis savā saimniecībā uzcēla izskatīgu somu pirti un bija nolēmis to atklāt Jāņos. Šad tad, kad viņš satika Inesi, viņa aicinoši smaidīja un piedāvāja Jānim pirmo karsto garu uz lāvas izbaudīt kopā ar viņu. “Tu neko neatbildi? Tad jau tu baidies no manis,” smēja Inese. Jānim patika viņas figūra. Nevarēja tikai saprast, cik nopietni pati Inese uztver savus vārdus, jo tā viņa kaitējās ar vairākiem puišiem un, kā vietējie runāja, dažiem bija pavisam sagrozījusi galvu. Neilgi pirms Jāņiem, kad Jānis ar Austru brauca uz pilsētu, viņu automašīnu nobalsoja Inese un lūdza aizvest arī viņu. “Nu, Jānīt, tad tikai gatavo sieru un kurini pirti, Jāņos došos tevi aplīgot,” izkāpjot jautri noteica Inese. Austrai viņas vaļīgā izturēšanās nepatika. Jānis smaidot atbildēja, ka viņš visiem ciemiņiem ir viesmīlīgs.
Dāvātā krūze saplīst
Pienāca Līgo vakars. Austra paņēma siera rituli un dienā nopirkto māla krūzi un devās pie Jāņa. Viņš Austru sirsnīgi sagaidīja, noskūpstīja un pateicās par dāvanu. “Nāc, palīdzi krūzē ieliet alu. Tu jau te esi tikpat kā saimniece,” teica Jānis. Viņš jau bija mazliet pabaudījis Jāņu miestiņu un izskatījās ļoti jautrs un laimīgs. Atnāca vēl daži līgotāji un ciema kukulī atnesa arī stiprākus dzērienus. Jānis ar visiem saskandināja glāzes un ik pēc brīža devās uz pirti pārliecināties, vai viss ir kārtībā. “Drīz varēsim pirmo reibumu izsvīst,” pēc ceturtā gājiena Jānis paziņoja. Tad pie pagalma sētas atskanēja jautras līgodziesmas. Tur bija Inese ar pāris draudzenēm. “Tev, Jānīt, atvedu sevi ar jāņzālēm, bet taviem līgotājiem vēl dažas dziedātājas. Vai pildīsi solījumu un iesi pirmais ar mani pirtī?” Inese jautri sauca, bet Austrai šķita, ka atnācēja izturas pārlieku vaļīgi. Jānis smiedamies noskūpstīja arī Inesi un aicināja pie galda. Inese liptin lipa pie Jāņa un paziņoja, ka viņa vislabāk noteiks pirts un pirtnieka kvalitāti. Austra piegāja pie Jāņa un gribēja viņu pasaukt sāņus, lai pateiktu, ka daži paziņas viņu un Inesi vēro ar ironisku smīnu. “Tev Jānis būs visu laiku, bet es vēl gribu ar viņu izgriezties dancī. Jānīt, tu taču nebaidies no manis?” šķelmīgi vaicāja Inese. “Muļķības! Ejam dejot un tad — uz pirti! Ieslēdziet taču kāds mūziku!” atsauca Jānis un ar Inesi sāka dejot. To pēc brīža darīja vēl daži viesi. Dejotāji bija iereibuši, un viens pāris uzgrūdās pagalmā uzklātajam galdam. Atskanēja plīstošu trauku troksnis. “Nieki! Tas uz laimi! Lai viesi savāc lauskas, bet mēs skrienam uz pirti! Jāni, ved mani, un atcerieties visi, ka īstā pirtī jādodas pilnīgi kailiem!” Inese sauca un rāva Jāni aiz rokas pirts virzienā. Jānis kaut ko piekrītošu atbildēja un sekoja viņai. Abi ieskrēja saunā. “Austra, ko tu tik bēdīga! Savācam nokritušās glāzes un skrienam viņiem līdzi!” uzsauca viens no līgotājiem. Austra piegāja pie svētku galda. Viņas Jānim dāvātā krūze bija nokritusi zemē un saplīsusi. Mirkli viņa kā sastingusi skatījās uz lauskām, bet tad automātiski sāka tās salasīt. Austrai tā šķita slikta zīme. Šo to no nokritušā pacēla vēl daži. Tad vairāki devās uz pirti. “Uh, kādi! Inese ar Jāni saunā ir aizbultējuši durvis un visu apģērbu atstājuši ārā! Inese, tu nenomoki Jāni!” Austra dzirdēja kādu klaigājam. Vairāk viņa neklausījās. Galvā pēkšņi uzvirmoja tumšs niknuma vilnis, un Austra devās uz savām mājām. Viņa negāja gulēt, bet nezin ko vēl gaidīja, taču tonakt pie viņas neviens neatnāca.
Pēdējā tikšanās beidzas ar strīdu
Jānis pie viņas atbrauca nākamajā rītā. Paģirains, īgns un īsti nevarēja uzsākt sarunu. “Kādēļ tu aizskrēji? Nekas traks taču nenotika,” viņš murmināja. Austra sevi vairs nespēja valdīt. Vārdi aumaļām gāzās pār lūpām. Ak viņam nekas traks tas nav! Arī tas nav nekas, ka viņš Austru visu nakti nav atcerējies! Lai tad skrien pie tās pasaules brūtes!
Arī Jānis saniknojās. “Gribi, tūlīt aizbraukšu pie Ineses un atvedīšu viņu? Lai pati tev to pasaka!” viņš kliedza. Austra kaut ko atkliedza, ka tā smukulīte pateiks visu, ko vajag, un vēl nosmiesies. Viņa pati visu ir redzējusi un vairāk nekādu situācijas skaidrotāju nevajagot. Jānis ielēca automašīnā, aizcirta durvis, un “Audi” ar milzīgu spēku izrāvās uz ceļa, strauji uzņemot ātrumu. Motora rēkoņa kļuva arvien skaļāka, bet braucējs pat nedomāja samazināt ātrumu.
Austra pieturā nopūtās. “Vēlāk uzzināju, ka pēc trim kilometriem Jānis pagriezienā vairs nav novaldījis automašīnu un lielā ātrumā ietriecies kokā. Turpat viņš arī nomira. Varbūt man toreiz vajadzēja pacensties viņu saprast, varbūt tiešām viss bija jāuzņem kā joks. Nezinu. Dažreiz jūtām nav iespējams pavēlēt, bet, nedod Dievs, ka tam ir tādas sekas. Man no mīlestības palika lauskas,” sacīja Austra.
Ieraudzījām, ka pieturai tuvojas autobuss un piecēlāmies. “Šoziem vētra man dārzā ābelei nolauza lielu zaru, un tas pie stumbra palika turoties tikai mizā. Gribēju nozāģēt, bet vēlāk pārdomāju. Pavasarī aizlūzušais zars bija pilns ar ziediem. Vēl viss var notikt. Arī jauna mīlestība var atnākt,” nezin kādēļ stāstīju viņai. Varbūt tādēļ, ka parastie mierinājuma vārdi man tobrīd šķita bezjēdzīgi. Austra pasmaidīja. “Ir taču arī gadījumi, kad druskās sasistu trauku izdodas veiksmīgi salīmēt, vai ne? Ļausim visu darīt laikam,” sieviete sacīja. Autobusā vairs nerunājām.
