Šodien, 14. februārī, vārds “mīlestība” tiek piesaukts biežāk nekā citkārt, jo cilvēki svin Svētā Valentīna jeb Visu mīlētāju dienu. Kas tad ir mīlestība? Kāpēc vieniem tā ir, bet citiem šīs jūtas nedodas rokā, neraugoties uz biežu partneru maiņu? “Ziemeļlatvija” uz sarunu par šo tēmu aicināja vēdisko filozofu, attiecību konsultantu un lektoru Uģi Kuģi, kura teiktajā ieklausās gan vīrieši, gan sievietes un kuram ir desmitiem tūkstošu sekotāju sociālā tīkla tīmekļa vietnē “Facebook”.
Uģis Kuģis izaicinoši, intriģējoši, skaļi un tieši runā par sievietes un vīrieša savstarpējām attiecībām, bieži liekot aizdomāties un paskatīties uz šīm lomām no cita skatu punkta. “Nav nekas skaistāks, kā iemīlēties vienā un tajā pašā cilvēkā katru dienu arvien vairāk un vairāk,” arī šī skaistā atziņa pieder viņam.
Nesen klajā nākusi Uģa Kuģa grāmata “Pāris. Vīrietis un sieviete vēdiskajā pasaules skatījumā”, kas jau iekļuvusi Latvijā visvairāk pirkto grāmatu topā.
– Jūsu grāmata tiek pieteikta ar jautājumu, vai ir kāds absolūti pareizs viedoklis par attiecībām, un ar uzreiz sniegtu atbildi, ka visdrīzāk jau ne. Tāpat norādīts, ka esat apkopojis savu redzējumu, kas balstīts uz vēdisko mācību un zināšanām par to, kā diviem cilvēkiem dzīvot kopā, atrodot ceļu uz augstāku garīgo izpratni. Uz ko jūs vēlējāties vērst uzmanību savā grāmatā?
Uģis Kuģis: – Pats galvenais – uz to, ka attiecības sastāv no sīkumiem. Attiecības parasti izjauc nevis lielās lietas, bet sīkumiņi, kas sakrājas. Mēs esam aizņemti savā ikdienas steigā un nepievēršam uzmanību tieši sīkumiem, vārdiem “paldies”, “paldies, ka tu man esi”, bet, ja to nedarām, tad attiecības paliek rutīna. Diemžēl mūsu kultūra īsti nepalīdz attiecībām augt. Cilvēki ir tik izmisuši, ka viņiem jāskrien pie psihologiem un vēl nezin kur, lai kaut ko iegūtu, jo nav vairs ģimenes tādā izpratnē kā agrāk, nav ģimenes kopienu, kas palīdzēja, deva padomus. Grāmata ir veidota pēc praktiskiem soļiem. Tajā ir daudz praktiskas informācijas, bet nav rakstīts, ka viss ir mīlestība, viss ir baigi forši, strādā pie sevis, un viss izmainīsies. Grāmata ir būvēta tādā struktūrā, ka vīrietis un sieviete ir dažādi, un viņiem attiecības ir jāveido pa soļiem, ir jāizrunājas, ir jāsaprot, kā šīs attiecības veidot. Rakstu par to, kāda ir ģimenes jēga, un par bērniem. Gribu dot praktiskus soļus, kā cilvēkiem pareizi izaugt attiecībās. Un veselīgi izaugt.
– Nav nekāds noslēpums, ka mūsdienās daudzi pāri izšķiras, bet citi gan turpina dzīvot kopā, taču meklē ārpuslaulības sakarus un krāpj savu dzīvesbiedru. Rezultātā cieš bērni, jo nevar jau nepamanīt, ja vecāku starpā vairs nav cieņas un mīlestības. Kāpēc izjūk ģimenes? Vai tāpēc, ka jau sākumā bijusi kļūda partnera izvēlē?
– Ne jau partnera izvēlē ir problēma. Problēma sākas vēl pirms tam – ģimenē. Bērni neredz savos vecākos veselīgu piemēru, un tā manā skatījumā ir viena no lielākajām problēmām. Tēvam būtu jādāvina ziedi ne tikai savai sievai, bet arī savai meitai, lai meita iemācītos un saprastu, ka viņa arī ir sieviete. Tā notiek tad, ja tēvs viņai jau no bērna kājas dod mīlestību un parāda, kā vīrietim būtu jāizturas pret sievieti. Taču reti kurš tēvs mazajai meitenei dod šo mīlestību un drošības sajūtu, – ka viņa var arī kļūdīties, ka viņai nav jāskrien pēc karjeras, viņai jāiemācās būt sievietei un nav jāpazaudē sevi. Savukārt mātēm ir jāmāca dēliem rūpēties par māti, par sievieti, un arī tēviem jārāda dēliem piemērs, kā izturēties pret sievietēm. Ja bērns aug neveselīgā vidē, viņš īsti neredz vidi, kā veidot attiecības, nezina, kā to darīt. Pašam vien būs jāiet tam visam cauri. Mūsu skolās jau nemāca, kas ir sieviete, kas ir vīrietis, kas ir attiecības, kas ir cieņa un drošība. Mēs to visu mācāmies dzīvē. Skatāmies filmas, kurās viss ir ideāli, bet dzīvē tā nav. Mums šie piemēri sabiedrībā ir diezgan izkropļoti.
– Veidojas tāds kā apburtais aplis – no paaudzes paaudzē. Kā tad šo apli pārraut?
– Procentuāli skatoties šķirto laulību skaitu, jāizdara secinājums un jāsaprot, ka nav ideālu cilvēku. Dvēseļu radinieki, karmiskie radinieki, – tas ir mazliet kā pasaka, kurai gribam noticēt. Reālajā dzīvē atnāks jebkurš cilvēks, un ar viņu būs jāstrādā, ar viņu būs strīdi, ar viņu būs grūti. Ja mēs paši nemainīsimies, tad arī attiecībās nekas nemainīsies. Šajā laikmetā, ko sauc par liekulības, dēmonu, neuzticības laikmetu, cilvēki nespēj uzticēties cits citam. Viņi attiecībās jau ieiet ar domu, ka var šķirties, ka var nesanākt. Tā arī ir tā problēma, ka cilvēki nenotic pašām attiecībām, viņi nemāk uzticēties, nemāk veselīgi veidot attiecības. Pārguļ un pēc tam domā, – priekš kam precēties, ja jau esam to izdarījuši? Sekss ir vajadzīgs uzreiz. Vīrietis ir nepacietīgs. Nebūs seksa, viņš ar sievieti vairs netiksies. Sieviete tāpēc piekrīt un kļūst kā gaļas gabals, prece, ko piedāvā. Tas ir drausmīgi.
– Bet kāpēc tad sievietes piekrīt šādam attiecību modelim? Kur paliek jūtas?
– Ķīniešiem ir tāds foršs sakāmvārds – “vīrietis, lai dabūtu seksu, ir gatavs precēties, sieviete, lai apprecētos, ir gatava nodarboties ar seksu”. Šis princips ir jāsaprot. Sievietēm ir jāiemācās sevi sargāt, un kad viņas sāks to darīt un rūpēties par sevi, tad arī izveidosies normāla ģimene. Bet vīrietim jāmācās rūpēties par citiem. Galvenās grūtības, ar ko dzīvē jāsaskaras, ir tās, ka sieviete pati pazaudējas, bet vīrietim sevi jāatrod. Sieviete jau zina, kas viņa ir, ar ko viņai jānodarbojas, bet vīrietim ir problēma, ka viņš nezina, ko viņš grib. No bērna kājas viņš meklē sevi. Tāpēc arī cilvēki cieš attiecībās. Kad pie manis uz konsultāciju atnāk vīrieši 40 gadu, 50 gadu vecumā, es viņiem uzdodu jautājumu – kāds viņiem ir dzīves mērķis, uz kurieni viņi ved savu ģimeni? Viņi nevar atbildēt. Vīrieši ieciklējas tikai uz naudu, māju, kredītu apmaksāšanu, un aizmirst, ka sieviete ir emociju pilna. Sievietei vajag emocijas, bet diemžēl šodienas kultūra propagandē vienu lietu – emocijas nozīmē seksu, bet vīrietis tāpat vien nav mīļš.
– Kāds jūsu skatījumā ir ceļš uz laimīgām attiecībām, uz laimīgu laulību?
– Nav viena ceļa, jo nav vienas absolūtās patiesības. Mums katram ir jāiziet savs ceļš. Bet jebkuras laimīgas laulības, laimīgu attiecību noslēpums balstās uz cieņu, kad saprotam, ka blakus esošais cilvēks nav mans īpašums, tas ir cilvēks, kuram blakus es augu. Nevis strādāt ar otru cilvēku, bet strādāt ar sevi. Jo vairāk strādāsim pie sevis, jo vairāk otrs mainīsies. Mums ir tikai divas iespējas attiecībās – vai nu mainīt otru vai mainīties pašiem, un mēs paši izvēlamies, kuru ceļu ejam. Un tur ir kaudzēm detaļu. Ir jāsāk ar cieņu, jāsaprot, uz kurieni mēs vedam savu ģimeni, vai mēs veidojam ģimeni, lai pieaugtu un lai vestu savu ģimeni uz augstākām patiesībām, pretī Dievam, kaut kam augstākam, vai lai vienkārši viens otru baudītu un, kad vairs nevar baudīt, – jāšķiras, jāatrod citi baudas objekti. Ja mēs gribam īstas attiecības, tad mums jāmācās iet līdz galam, jāmācās uzticēties, lai kāda pieredze mums būtu, jo tikai tad attiecību maģija spēj atvērties un parādīt savu brīnumu. Pārbaudījumi būs. Nevienām attiecībām bez pārbaudījumiem nav vērtības. Neviens nav teicis, ka ceļš būs ātrs. Ja divus akmeņus sāk berzēt, ar laiku tie paliek tik gludi un pielāgojas viens otram, to sauc par otru pusīti, bet no sākuma no tiem šķembas lidoja. Būsim pacietīgi!
– Cilvēks jau grib, lai viss ir ātri, uzreiz. Reizēm sajauc kaisli ar mīlestību un pēc tam brīnās, kur palika jūtas.
– Mīlestība nenozīmē, ka taureņi visu laiku lidos vēderā. Cilvēkam ir jāiemācās kalpot un saprast, ka cilvēks blakus man arī aug. Viņš ir indivīds, nevis mans paplašināts egoisms, opijs, kas man jābauda. Viņam arī būs grūti, un man būs jābūt blakus. Ir kāds salīdzinājums: “Vīrietim un sievietei ir jābūt kā rokai un acij. Tiklīdz rokai sāp, tā acs raud. Tiklīdz acs raud, roka notīra asaras.” Tas ir komandas darbs. Nav viens vainīgs vai divi vainīgi. Attiecības vienmēr ir kopums. Tiklīdz vīrietis un sieviete satiekas, vairs nav “es”, “man”. Ir “mēs”. Ja tev sāp, tad arī man sāpēs.
– Bet ja neizdodas aiziet līdz šim “mēs”? Ja tomēr pienāk periods, kad sāc domāt – tas nav mans īstais cilvēks? Ko darīt? Cīnīties tālāk vai tomēr uzreiz “nocirst līdz galam” un iet tālāk katram uz savu pusi?
– Mēs vienmēr izvēlamies ērtāko ceļu. Taču jebkurš no mums zina, – kas no sākuma bijis nektārs, pēc tam parasti ir inde. Kas nācis ar grūtībām, kur mēs esam ielikuši sirdi, laiku un spēku, tas parasti pārvēršas par nektāru, par kaut ko ļoti garšīgu. Attiecībās vienmēr ir krīze, pēc trijiem, septiņiem gadiem un tā tālāk. Taču nevajag padoties. Nekas jau nemainīsies, kad satiksi nākamo cilvēku. Jā mēs varam teikt – “vīrs dzer, sit”. Bet tad ir jautājums, kāpēc viņš to sāka darīt? Ko viņš nesaņēma no attiecībām?
– Tad ir jābūt izpratnei par attiecībām, par to, kas tajās ir noticis. Kur lai vienkāršs cilvēks, kurš nav studējis psiholoģiju, šādu izpratni iegūst?
– Ir tāds jēdziens “apzināties attiecības”. Ja man nav zināšanu par attiecībām, tas nozīmē, ka es balstos uz saviem jutekļiem, savām vēlmēm, nevis zināšanām. Vajag izglītot cilvēkus, kas ir sieviete un vīrietis un kas ir attiecības. Tas ir ļoti liels panākums attiecību noslēpumā.
– Kas jūsu skatījumā ir mīlestība starp vīrieti un sievieti?
– Mīlestība ir viens no populārākajiem vārdiem, ko katrs filozofs definē savā izpratnē. Manā skatījumā mīlestība ir sajūta, kad tu jūties kādam vajadzīgs. Tā ir pilnības sajūta, kad tu zini – tevi mājās kāds gaida. Tā sajūta ļoti daudz dod. Sieviete zina, ka viņa ir vajadzīga vīrietim. Vīrietis zina, ka viņš ir vajadzīgs sievietei. Katrs mēs gribam būt mīlēti un gribam mīlēt. Ir par maz, ka tikai mani kāds mīl. Man pašam gribas kādu mīlēt. Ja jūties kādam vajadzīgs, tas dod milzīgu spēku. Mums vairāk arī jāsaprot, kas ir mīlestības avots. Mēs domājam, ka mīlestības avots ir dibens, krūtis, uzpumpēti muskuļi, skaistas bildes, mašīnas, bet tās ir materiālas, laicīgas lietas. Ķermenis novecos, lai kā mēs viņu pumpēsim vai atsūksim taukus. Tāpēc ir jābalstās uz mūžīgām vērtībām. Tāda ir mīlestība. Taču mīlestības avots nav mūsos. Tas nāk no Dieva. Mājās mums stāv lampa, bet tā nespīdēs, ja nebūs pievienota kontaktam. Mums var būt ļoti daudz nuļļu, bet, ja šīm nullēm priekšā nepieliks vieninieku, ko saucam par Dievu, šīm nullēm nebūs vērtības. Un tad, kad sapratīsim, ka mīlestības avots nāk no Dieva, sapratīsim arī to, ka šis vīrietis vai sieviete, kas atnāk mūsu dzīvē, ir no Dieva. Un, ja mēs nespēsim viņu mīlēt un viņam kalpot, tad kā mēs varēsim kalpot Augstākajam avotam? Un attiecībās nevajag iet divām vientuļām, iztukšotām dvēselēm. Vajag atrast sevi un satikt tieši tādu pašu “pilnu” cilvēku. Tad būs otram ko dot. Kad paši esam “pilni”, tad otru neizžmiedzam un neiztukšojam. Dalāmies ar to, kas mūsos, nevis cenšamies otram piesūkties un dzīvot viņa dzīvi, savējo aizmirstot.
– Veicas tiem, kuri atrod šo īsto mīlestību un kuriem šīs jūtas ir abpusējas. Taču visi ar visiem nesader. Vai gaidīt savu ideālo partneri, esot vienam, vai meklēt īsto, mainot partnerus?
– Mēs katrs rīkojamies pēc saviem šabloniem, saviem kritērijiem, kas ir attiecības. Viena sieviete attiecībās pārguļ uzreiz, dažas saprot, ka šis nav īstais, un gaida. Attiecību modeļu ir ļoti daudz. Kurš ir īstais, kas jāpiedzīvo? To nevaru noteikt ne es, ne kāds cits. Taču mēs noteikti gribam ģimeni, šo sajūtu, ka esam kādam vajadzīgi. To gan es varu apgalvot. Katram pašam jāizvēlas, kas ir normāli vai nav, – arī tas, vai tas, ka man bijuši 100 vīrieši (100 sievietes) vai viens (viena).
– Bet gala rezultātam vajadzētu būt stabilai ģimenei, stabilam pārim, kas var audzināt laimīgus bērnus. Tam vajadzētu būt mērķim, uz kuru tiekties.
– Ir jāsaprot tā smalkā pasaule, kas atrodas aiz tā visa. Vīrietim nekad dzīves jēga nebūs ģimene, bet sievietēm vienmēr dzīves jēga būs ģimene. Vīrietim vajag realizēties arī ārpus mājām. Viņš nevarēs bez tā. Arī mūsdienu sieviete, kad viņa nevar realizēties mājās, meklē patvērumu un grib šo mīlestības sajūtu realizēt ārpus mājām. Taču vīrietim patiesā dzīves jēga jeb misija būs tāda, ka viņš ies uz augstākiem mērķiem un sieviete gribēs viņam šajā misijā palīdzēt. Vīrietis seko Dievam, sieviete seko vīrietim, bet bērni seko mātei, un tā veidojas harmonija. Citreiz saka “ģimene”, “dzīves jēga”. Nē. Ģimene nav dzīves jēga. Ģimene ir vislabākā vieta, kur varam iemācīties būt par cilvēkiem, nolikt malā savu egoismu, savu “es” un pāriet uz “mēs”. Ģimene ir labākā vieta, kur augt.
– Kā to var iemācīties?
– Kad man to jautā, atbildu ar vienkāršu piemēru. Vīrietis un sieviete nevis skatās viens uz otru, bet skatās kopā uz ko augstāku, uz Dieva pusi, uz augstāku apziņu, augstāku izaugsmi. Ja mēs visu laiku skatīsimies viens uz otru, tad sāksim atrast nepilnības viens otrā. Tas ir laika jautājums. Taču, ja skatīsimies vairāk uz augstāko mērķi, uz Dieva pusi, tad būs daudz vieglāk. Ir jautājums, uz ko mēs kopā virzāmies un ko mēs kopā darām.
– Nu jā, tas jau ir darbs. Tās nav ikdienišķas sarunas, ko ēdīsim vakariņās, vai kur pavadīsim brīvdienas un tamlīdzīgi.
– Jā, tas, ko mēs ēdam un tamlīdzīgi, ir detaļas. Pats galvenais ir, kāpēc mēs to darām. Mēs visi veidojam ģimenes, bet kāpēc? Kad abiem – sievietei un vīrietim – ir viena sapratne par to, kāpēc viņi ir sanākuši kopā, kāpēc rada bērnu un par to, ko varēs viņam dot, to jau sauc par zināšanām, par apzinātību.
– Jūs savā “fesibuka” kontā nesen aicinājāt parunāt par krāpšanu ar šādu ierakstu: “Mīlestība nav darījums, ko mēs saucam par laulību. Tā nav kaisle, kas līdzinās melodrāmai, ne arī dzīvniecisks instinkts, pēc kura tik daudzi skrien. Tā ir jūtas, dziļa cieņa pret otra dzīvi un vajadzībām, vēlme to papildināt ar prieku un skaistumu”. Skaisti vārdi, bet kas notiek realitātē, cik daudz cilvēku spēj un grib tā dzīvot?
– Mēs mīlestības latiņu esam nolaiduši tik zemu. Mīlestība izskatās tik lēta. Mēs sakām katram otrajam – “es tevi mīlu”. Dalāmies ar citiem sociālajos tīklos, skatāmies “plikās” bildes, saucam to par baigo mīlestību. Bet tā nav mīlestība. Mīlestība ir ļoti klusa. Par to nevajag bļaustīties. Tās ir ļoti personīgas attiecības. Mīlestība ir jātur savā starpā, nevis jāizstāsta visai pasaulei. Attiecībām ir jāsākas ar cieņu. Nevajag gaidīt mīlestību. Vairāk būtu jāgaida, lai mēs viens otru spētu cienīt, lai iemācītos viens otru mīlēt laulībā. Mēs domājam, ka vienīgie svētki, kad sieviete gaida sarkano rozi, ir Valentīna diena. Bet vai tad citās dienās viņai šo rozi nevar aiznest un arī citās dienās pateikt – “es tevi mīlu”? Vai Valentīna diena ir vienīgā diena, kad sieviete ir jāmīl? Sieviete ir pelnījusi, lai viņu mīlētu katru dienu, lai katru dienu pateiktu viņai kādu jauku vārdu, pateiktu paldies, ka tu esi. Un Valentīna dienā nav jādāvina ziedi tikai savai sievietei. Ziedi jādāvina arī citām sievietēm apkārt – mātei, meitai, jo viņas taču arī ir sievietes, kuras mīlat. Tikai citādāk.
– Kā jūs sapratāt, ka jūsu sieva ir jūsu īstā sieviete?
– Pienāk brīdis, kad saproti, ka esi nobriedis ģimenei un esi gatavs uzņemties atbildību, bet mans process bija citādāks. Es palūdzu savam garīgajam skolotājam, kā atrast šo sievieti, jo jutu, ka esmu nobriedis ģimenei. Pamēģinājām tikties, un, kad viņu ieraudzīju, ieraudzīju viņas skatienu, maigo, skaisto smaidu, tad sapratu viņas vērtību un to, ka viņa tā ir sieviete, kurai gribu kalpot un kas mani joprojām iedvesmo. Kad skatos, kā viņa smaida, domāju – jā, tā ir viņa.
– Lasīju presē, ka jūs savam dēlam esat izvēlējušies Latvijā neierastu vārdu Tamals Krišna.
– Tamals ir koks Indijā. Krišna ir Dieva vārds. Vienkāršoti tulkojot, Tamals Krišna nozīmē, ka Krišna apskāvis šo koku un koks saaug kopā ar šo Dievu. Devu šo vārdu, kas vienmēr atgādina – mums jāiemācās mīlēt Dievu.
– Tā manā skatījumā ir šī garīgā vertikālā saikne, pieslēgšanās augstākajām enerģijām, un tas palīdz izprast, kas ir īstās vērtības dzīvē. Taču šķiet, ka viena daļa sabiedrības izvēlas pseido vērtības.
– Vēdās ir aprakstīts, ka sabiedrība degradēsies vēl vairāk. Bet nevajag gaidīt kaut ko nākotnē vai skaitīties pagātnē. Vajag dzīvot šeit. Vajag paskatīties, ko es tagad daru savā ģimenē, tās labā. Arī agrāk cilvēki krāpa savus laulātos, tomēr tad vismaz bija kaut kāda cieņa attiecībās, kas nāca līdzi no vecākās paaudzes, no vecmāmiņām. Taču mūsdienās vecmāmiņām ir jāstrādā. Viņas nevar auklēt mazbērnus. Ģimenes ir izjauktas. Ģimenēs cilvēki dzīvo kā indivīdi. Pansionāti ir pārbāzti. Nav vairs ģimenes vērtību. Veco tantiņu, ko saucam par vecmāmiņu, kurai ir tāds viedums un kura ar to varētu palīdzēt, esam nobāzuši kaut kur, lai tikai viņa netraucē mums baudīt dzīvi. Tas ir briesmīgi. Sabiedrībā pazūd viedums. Ja mēs nespēsim parūpēties par bērniem un veciem cilvēkiem, tad tādai sabiedrībai nav ne nākotnes, ne pagātnes. Bērni simbolizē nākotni, veci cilvēki – pagātni. Pansionāti ir arī mūsu nākotne, jo ko tad iemācīsies mūsu bērni, redzot, ka ieliekam savus vecākus pansionātos, lai viņi netraucētu? Tas viss atgriežas. Aplis nenoslēdzas. Indijā nav pensiju. Bērni rūpējas par saviem vecākiem, un vecāki ļoti rūpējas par saviem bērniem, dod viņiem vērtības, saprašanu. Mūsdienās Latvijā bērnus audzina aukles un skolas, bet ne vecāki, tāpēc bērni ir lielā mīlestības badā. Viena no šā mīlestības bada pazīmēm ir pliko meiteņu bildes instagrammā. Tas ir mīlestības trūkums.
– Ko novēlat mūsu lasītājiem šodienas svētkos, Valentīna dienā?
– Atcerēties, ka esam atnākuši šajā pasaulē mīlēt! Valentīna diena nav paredzēta tikai tam, lai vīrietis sievietei dāvinātu ziedus, kārtējo apakšveļu vai konfektes. Labākais, ko varam uzdāvināt viens otram šajā dienā, ir laiks, jo par laiku nekā dārgāka nav. Var nopirkt kaudzēm ziedus bet, ja līdzi tiem neveltīsi laiku, šiem ziediem nebūs vērtības. Tāpēc apsēdieties viens otram pretī un parunājieties – “klausies, dārgais (dārgā), kā tev vispār iet? Pastāsti kā tu jūties šajā pasaulē!”
