Lidiju Tanni pagājušajā gadā satiku atbalsta nodarbībās cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenes locekļiem Smiltenē. Intervējot dalībniekus, pienāca Lidijas kārta. Sieviete labi runāja latviski, taču akcents bija jūtams. Todien visi intervējamie patīkami pārsteidza ar atvērtību un ieinteresētību runāt. Tomēr uzmanību piesaistīja kas cits, Lidija uzsvēra, cik svarīga sievietei ir vīrieša cieņa. Lielākā kļūda, ko Latvijā pieļauj daudzas daiļā dzimuma pārstāves, ir skriešana pakaļ vīrietim. Īsajā sarunā viņa pastāstīja, ka māte jau bērnībā iemācījusi labi gatavot, vienmēr uzturēt kārtībā māju. To viņa ieaudzinājusi arī meitai un mazbērniem. Apmainījāmies telefona numuriem un sarunājām interviju. Sākotnēji tēma bija ēst gatavošana un kulinārie noslēpumi, taču, aizbraucot pie Lidijas uz Grundzāli, saruna ievirzījās pavisam citās noskaņās. Neparasts mīlas stāsts starp moldāvu meiteni un latvieti formā, kura mīlestības vārdā pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Jau 32 gadus Lidija kopā ar ģimeni dzīvo Grundzāles pagastā, izjūtot pateicību un lepnumu par savām mājām, vīru, meitu un trim mazbērniem. Viņa ir laimīga.
– Joprojām spilgti atceraties savu iepazīšanos pirms 37 gadiem, pastāstiet, kāda tā bija?
– Viņš bija jauns vīrietis formas tērpā. Turpat netālu no viņa darbavietas cepu maizi. Tā bija ļoti garšīga. Viņš nāca to pirkt, jautāja, vai varu pagatavot zivi. Pagatavoju, un otrā dienā viņš atnāk un saka, ka grib mani precēt. Es biju šokā, teicu, lai atnāk rītdien. Viņš atgriezās un sacīja, ka vairs prom no manis neies. Jautāju, kāpēc tieši es? Esot pati skaistākā. Sākumā kopā nedzīvojām, jo mana pārliecība bija, ka to drīkst tikai pēc kāzām. Ar abu vecāku atļauju apprecējāmies aptuveni divus mēnešus pēc iepazīšanās Moldāvijā. Pēc kāda laika pieteicās meitiņa, viņu nosaucām par Natāliju. Dzīvojām tur, jo vīram vēl gadu bija darbs. Pēc tam pārcēlāmies uz Grundzāli.
– Kāds bija sākums Latvijā astoņdesmito gadu otrajā pusē?
– Par Latviju neko nezināju, tā man bija pilnīgi sveša zeme. Sākumā dzīvojām pie vīra vecākiem Grundzālē. Ar vīru sarunājāmies krieviski, latviski es nesapratu ne vārda. Sākums bija ļoti grūts ne tikai man, bet arī meitai, uzsākot bērnudārza gaitas. Viņa neprata ne krievu, ne latviešu valodu, runāja tikai moldāviski. Bērnudārzā kādu laiku sazinājās, rādot ar pirkstiem, latviešu valodu kopā mācījāmies – vārdu pa vārdam un līdz 1. klasei bijām apguvušas sarunvalodas līmenī. Latviešu valoda ir sarežģīta, tās apguve prasīja laiku. Izdevās!
Arī pats sākums ar iedzīvošanos Latvijā nebija viegls. Nekad neesmu baidījusies no darba, vairākus gadus fermā baroju buļļus, vēlāk strādāju cehā. Kopš sirds operācijas esmu otrās grupas invalīde. Kad pasliktinājās veselība, ārsts teica, ka vairāk bērnus nedrīkst, kaut arī man ļoti gribējās. Pati esmu no deviņu bērnu ģimenes. Bērnība bija ļoti grūta un smaga, bet vienmēr visi viens par otru iestājāmies, palīdzējām, ja vajadzēja, strādājām mammas vietā. Mamma deva nesavtīgu mīlestību, iemācīja disciplīnu un cieņpilnu attieksmi. Lai cik smagi apstākļi bija mājās, tā allaž bija tīra, ja vien pietika naudas pārtikai, ēdiens vienmēr bija silts. Tagad esam palikušas četras māsas un trīs brāļi, divi ir mirušu. Pārējiem katram ir ģimene, darbs, mājas.
Māju sajūta man ir svarīga, tāpēc, dzīvojot Latvijā, ļoti gribēju savu vietu. Pagasts mums ierādīja dzīvokli, ko vēlāk iegādājāmies savā īpašumā. Manam vīram ir zelta rokas, viņš visu te pats izremontēja, vēl atlikusi tikai vannas istaba. Tikpat ļoti viņam patīk dārzā un arī konservēt. Lepojos ar viņu un mīlu! Reizēm draudzenes jautā, kā jūs tik ilgi (37 gadus – red. piezīme) esat spējuši nodzīvot kopā. Man ir sava pārliecība par to, kādai ir jābūt sievietei un kādam vīrietim.
– Kur slēpjas ilgstošu attiecību noslēpums?
– Sievietei ir jābūt tīrīgai un kārtīgai, jāprot gatavot ēst. Tikpat svarīgi ir būt godīgai un laipnai. Man ir ļoti svarīgi, lai mani ciena. Ja mani necienīs, kas gan es būšu par sievieti. Nedzeru, nepīpēju, vienmēr māja ir sakopta. Pa šiem 32 gadiem neviens, ienākot pie manis, nav teicis, fui, kā te smird, vai, cik te netīrs. To es ieaudzināju gan meitai, gan mazbērniem.
Šobrīd meita dzīvo Anglijā kopā ar mazmeitiņu. Bet abi viņas puikas aug pie manis. Esmu stingra, viņi zina, ka, pārnākot mājās, aiz sevis ir jāsavāc drēbes. Es parūpēšos, lai tās vienmēr ir tīras, izgludinātas, bet novelkot tās jānoliek savā vietā. Arī ēst pagatavošu, mazbērni pateiks paldies, omīt, cik garšīgi, un paši traukus nomazgās. Kārtībai ir jābūt. Un, ja tā būs mājās, būs arī attiecībās.
Esmu dzirdējusi un redzējusi dažādas attiecības. Arī mēs ar vīru strīdamies, visādi ir gājis, bet rodam kompromisu, pielāgojamies. Dažkārt ir kaut kas jāpiecieš, taču visam ir savas robežas. Man nav saprotamas attiecības, kurās vīrietis paceļ roku pret sievieti. Tā nav mīlestība, un tā nerīkojas vīrieši, bet gan lupatas. Problēmas pāru attiecībās rodas arī alkohola dēļ. Reiz viena draudzene nespēja izturēt vīra dzeršanu, bet nespēja arī no viņa aiziet, jo kur gan viņa likšoties ar četriem bērniem. Par to kaunējās, bet nerīkojās. Viss ir atkarīgs no tā, cik problēmas ir samilzušas.
Uzskatu, ja attiecībās iestājas krīze, tas nedod tiesības sievietei flirtēt vai satikties ar kādu citu. Tas neko neatrisina. Tajā mirklī arī zūd cieņa. Bet es nekad neskrietu pakaļ vīrietim. Sievietēm jāsaprot, ka nevajag to darīt nekādos apstākļos. Ja jūs viņam būsit svarīga un viņš jūs mīlēs, agri vai vēlu, bet atgriezīsies pie jums. Ja ne, tad priekš kam tādu vīrieti vajag. Latvijā diemžēl daudz sieviešu skrien pakaļ, un tas daudz ko sabojā.
No pieredzes varu teikt, ka ilgstošu attiecību pamatā ir arī prasme gatavot un to darīt ar mīlestību. Paēdis vīrietis jūtas laimīgs. Garšīgas, siltas pusdienas vai vakariņas ir ne vien ceļš uz vīrieša sirdi, bet tādi var izpelnīties arī viņa radu labvēlību. Tā reiz padalījos ar receptēm ar savu draudzeni, kurai, pateicoties garšīgiem konserviem, uzlabojās attiecības ar vīramāti. Tātad viss ir mūsu pašu attieksmē neatkarīgi no sadzīves apstākļiem, sociālā stāvokļa, vecuma vai tautības. Dodot mēs pretī saņemam siltumu un rūpes.
