Var patikt vai nepatikt jauno laiku svētki, tai skaitā Valentīndiena, bet tik un tā februāris pamazām nostiprina mīlestības mēneša pozīcijas. Mūsu sabiedrībā, kur, nenoliedzami, valda jaunības kults, tiklīdz runa ir par mīlestību, tā to piedēvējam jaunajiem, kaut mīlestībai nav nekādu saistību ar vecumu. Iespējams, tikai sasniedzot briedumu, tā uzplaukst visā krāšņumā, jo spējam izprast šī vārda un jūtu būtību. Kad domāju, ko uzrunāt intervijai par tēmu, ko nemaz tik daudzi nav gatavi publiski iztirzāt, proti, attiecības, iedomājos par Ināru Lazdiņu un Gintu Stālmeisteru. Pāri, kas nevis vienkārši dzīvo kopā, bet savas attiecības noformējuši oficiāli un dejojot joprojām skatās viens uz otru, nevis pa malām.
Aplaimo ar vienīgo, ko neēd
Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet mūsdienās iepazīšanās un savas otrās puses atrašana ir visai sarežģīts un neprognozējams process. Īpaši, ja tev nav 18 un tu neapmeklē deju vakarus. Ināra un Gints vienā balsī uz jautājumu, kā iepazināties, atbild – mums laikam skaitās dienesta romāns. Ināra strādāja Krājbankā Valkā par vadītāju, bet Gints – apsardzē. Kad bankā nostrādāja signalizācija, tad Inārai bija jādodas uz banku un kopā ar apsargu jālūko, kas noticis. Tagad var pasmaidīt, ka reiz kādā vējainā naktī signalizācija ieslēdzās tik bieži, ka viņi beidzot viens otru pamanīja. “Iedomājieties, kā jūtas cilvēks, kuru vienā naktī ceļ augšā vairākas reizes, kuram atkal jāģērbjas un atkal kopā ar apsargu jābrauc uz banku. Nu tad tā ap trijiem četriem naktī es tam apsargam pateicu visu, ko par to domāju,” smejas Ināra. Kad no rīta ieradās darbā, tad kļuvis mazliet kauns, ka nabaga cilvēkam tā uzbrukusi, jo viņa vainas jau nav pie tā, ka bankai jutīga signalizācijas sistēma un ārā slikts laiks. Mēģinot nogludināt savu vainu, aicinājusi apsargu uz kafiju. Bet Gints iedevis kurvīti. “Lielu kurvi dabūju,” smejas Ināra. Par lielu pārsteigumu pēc nedēļas apsargs pats piezvanījis un piedāvājies nākt uz kafiju. “Kaut kā gribējās tā smalkāk, tāpēc nopirku lasi un pagatavoju lašmaizītes. Vai man prātā ienāca, ka zivis ir vienīgā lieta, ko Gints neēd? Savukārt Gints, domādams, ka nav visai smuki nest sievietei bulciņas pie kafijas, nopirka saldējumu. Ha, ha, vienīgo lietu, ko es neēdu,” par savu pirmo randiņu, nebeidzot smieties, turpina Ināra. Tā nu abi mulsuši ne tikai no satikšanās, bet arī no tā, kā lai iziet no situācijas, kad vienam jāēd lasis, bet otram – saldējums. “Nu es kaut kā pārvarēju sevi un divas maizītes apēdu. Sēžu un gaidu, kad tad dos to saldējumu pie kafijas. Bet nedod. Nodomāju, nu jā, laikam bērniem grib pietaupīt,” atceras Gints. Abi joprojām nesaprot, kā tā var sagadīties, ka viens otram atnes ko tādu, ko neēd. Acīmredzot tas bija tāds kā pārbaudījums, ko abi izturēja.
Ziedi, sveces un četri bildinājumi
Ināra atzīst, ka Gints ir liels romantiķis, un tas laiks, kad sāka starp abiem veidoties attiecības, bijis ļoti skaists. “Viņš rakstīja tik skaistas īsziņas. Pēc tam jau atzinās, ka dažreiz dzejoļu grāmatās meklējis tos īstos vārdus. Es jau, protams, domāju, ka pats tik skaisti dzejo (smejas). Visu laiku bija tāda sajūta, ka drusku lidojam, mazliet pat varbūt kauns, jo šķita tā bērnišķīgi,” atceras Ināra. Pamazām, pamazām, bet viss kļuva nopietnāk par tikai nejaušām satikšanās reizēm. Divarpus gadus ilga šis satikšanās periods, līdz 2008. gada pavasarī, kādu neilgu laiku pirms Ināras 50. dzimšanas dienas, abi apprecējās.
“Romānu var uzrakstīt, kā mēs precējāmies. Es Ināru bildināju četras reizes. Četras!” atklāj Gints. Viņam attiecību noformēšana oficiāli šķiet būtiska. Un nav svarīgi, kādā vecumā. “Nu iedomājies, kā lai es stādu priekšā sievieti, ar kuru esmu kopā? Draudzene, mīļākā, gultas kaimiņiene. Tas ir nenopietni. Nē, ja ir stabilas attiecības un īstais cilvēks, tad tai jābūt sievai,” pārliecināts Gints. Pēdējais viņa mēģinājums apprecēt Ināru bijis tik ievērības cienīgs, ka nē pateikt viņai vairs nav bijusi iespēja. Gints viņu bildinājis Krājbankas svinīgajā pasākumā visu klātesošo klātbūtnē ar visu mācītāju. “Kā gan es varēju nepateikt jā, ja visi apkārt sauca, saki – jā, saki – jā. Protams, attiecībās jau nekas nemainās, esi precējies vai ne, bet tā ir lielāka atbildība un stabilitāte, ja attiecības noformētas oficiāli,” spriež Ināra. Jautāta, kāpēc uzreiz nepiekrita kāzām, viņa atzīst, ka bijis grūti saprast, vai abu nodomi ir nopietni, vai viss ir pa īstam. “Gints ir ļoti romantisks, sirsnīgs un atklāts cilvēks. Pateicoties viņam, arī es esmu mainījusies, bet agrāk man bija grūti izrādīt jūtas. Gints pirmajā reizē, kad atnāca iepazīties ar maniem dēliem, paspieda viņiem roku un teica – es mīlu jūsu māti un mīlēšu arī jūs. Mēs bijām šokā, jo nebijām raduši pie tādiem vārdiem,” atzīst Ināra.
Vienā mirklī sabrūk visa dzīve
Varbūt tas tāpēc, ka dzīve Ināru bija nocietinājusi, pārāk liela nasta bija uzkrauta viņas plecos un tā gadiem bija jāvelk vienai. Valcēnieši noteikti atceras prātam neaptveramo nelaimi, kad autoavārijā bojā aizgāja trīs vīrieši un mazs puisītis, kuri devās uz zveju. Starp viņiem arī Ināras vīrs Aivars. “Tikai pēc Ginta ienākšanas manā dzīvē sapratu, ka tik žēl, ka Aivaram tā arī nepateicu, cik ļoti mīlu viņu, cik labs vīrs viņš man ir,” piekrītot aizskart šo smago tēmu, nosaka Ināra. Viņai tad vēl nebija 40, kad vīrs nositās. Puikām 12 un 13 gadi. Vienā mirklī viss sabruka. Nesaproti vairs, kā dzīvot tālāk, ko darīt. Tās ir ļoti sāpīgas atmiņas joprojām, kaut daudzi gadi pagājuši. Atceras viņa arī to, kā pa naktīm raudāja un pa dienu tikai strādāja un strādāja, lai uzturētu bērnus un arī aizmirstos.
“Esmu tāds cilvēks, ka man grūti lūgt. Tas mums nebija viegls laiks tieši finansiāli. Citi varbūt pat neiedomājās, bet es ar šausmām prātoju, kā lai sarīko bēres, naudas nebija nemaz. Visi mūsu līdzekļi bija ieguldīti biznesā, kas neveicās. Bet viss sakārtojās, nauda atradās. Pēc tam jau arī nebija variantu, bija vienkārši jādzīvo. Man tas nozīmēja – jāstrādā,” atceras Ināra. Daudz viņa par šo laiku un pārdzīvoto runā ar Gintu, jo viņš uzklausa un saprot. Ināra neslēpj, ka pēc nelaimes viņai ļoti gribējies runāt un izrunāt savu sāpi, bet cilvēki to nevēlas. Laikā, kad Ināra bija domē kā deputāte, viņa redzēja, kādi cilvēki nāk lūgt pabalstus. Laikam tāpēc, ka pati zina, kā ir, kad mēnešiem nemaksā algu, kaut strādā, un naudas nav, bet bērni jāuztur un jāskolo, viņa visai neiecietīgi vērtē pabalstu lūdzējus. “Jā, pēc nelaimes arī maniem bērniem trīs mēnešus piešķīra brīvpusdienas. Paldies par to, bet laiks gāja un neviens vairs neuztraucās, kā mums iet,” grams rūgtuma ieskanas Ināras balsī.
Liktenīgi, ka dzīve saveda kopā divus cilvēkus, kuri abi pārdzīvojuši līdzīgas traģēdijas. Arī Gints ir apglabājis savu sievu. “Dēlam bija 15 gadi, kad sieva nomira. Tad mēs dzīvojām Plāņos, kur mamma atguva īpašumus un mēs visi bijām pārcēlušies uz dzīvi. Tā esmu cēsnieks, dzimis, skolā gājis. Pēc armijas strādāju Berģos autoservisā,” savu dzīves gaitu stāsta Gints. Pēc sievas zaudēšanas arī Gintam nekas cits neatlika, kā strādāt un gādāt par dēlu. Protams, ka smagi, protams, ka sāpēja. “Man ļoti bija žēl dēla. Tāpēc laikam es, līdzīgi kā mēdz vairāk darīt mammas, teicu viņam, cik viņš man svarīgs un cik ļoti viņu mīlu, lai mazinātu zaudējuma traģiskumu. Varbūt tas man iemācīja izpaust savas jūtas un pateikt – es tevi mīlu,” spriež Gints.
Tukšais “mierinātāju”
un “žēlojamo” periods
Visai duālām izjūtām abi atceras posmu pēc dzīvesbiedru zaudēšanas un abu tikšanās. Gints neslēpj, ka visai drīz atradās mierinātāja. Nevēloties nevienu aizskart, detaļās avīzei par šo tēmu neizplūst ne viņš, ne Ināra. “Kad kļuvu vientuļa sieviete, uzzināju, cik daudz “sliktu” sievu ir Valkā un tādu vīriešu, kas grib, lai viņiem tāpēc jūt līdzi,” nosaka Ināra. Protams, šādi tādi romāniņi jau bija arī Inārai, bet tas viss bija neīsts.
“Valkā mēs esam kā viena liela ģimene, visi visu redz, pat to, kas nav bijis,” nosmej Ināra. “Tādas nenopietnas attiecības neko labu nedod nevienam. It kā uz brīdi ir labi, bet pēc tam jūties kā izmantots un pamests,” secina abi. Ināra uzskata, ka Gints viņai nācis arī kā atpestījums no tādām neīstām attiecībām, tieši tāpat kā viņa – Gintam. “Tāpēc jau man bija svarīgi apprecēties, ka vēlējos pa nopietnam un pa īstam,” tā Gints.
Izturējuši smagus dzīves triecienus, abi nav zaudējuši spēju priecāties par dzīvi. Dzīvespriecīgi, optimistiski, ļoti patīkami komunikācijā, tā es raksturotu Ināru un Gintu. Un allaž kopā, tāpēc ka patīk viens otram. To nevar nepamanīt. Viņi piekrīt, ka varbūt tāpēc, ka zina, kas ir īsta nelaime, nevaimanā par katru mazāko dzīves likstu. “Vai tā nav laime, ka, no rīta pamostoties, tev kustas kājas un rokas. Un galva saprot. Mēs patiešām ļoti priecājamies par visu labo. Aizvedam mazmeitiņu uz dārziņu un priecājamies, cik skaisti atkal audzinātājas kaut ko izveidojušas. Bez uzspēles, mums patiešām ir prieks par daudzām lietām apkārt,” stāsta Ināra.
Ir viss, ko var vēlēties
Abu dzīve nu ir iegrozījusies stabilās sliedēs. Abiem ir darbs, par ko arī ir īpašs stāsts, kā laikam viss šai ģimenē. Ir trīs dēli, trīs vedeklas un divi saulstariņi – mazmeitiņas. Viss, ko cilvēks vien šai dzīvē var vēlēties, un brīnumjauki, ka Ināra un Gints to arī novērtē. Kad abi apprecējās, tad Ginta dēls pēc kāda laika arī pārcēlās uz Valku. Tā kā puikas, kā saka Ināra, ir vienaudži, viņi labi saprotas. Jau no pirmajām dienām bija sajūta, ka īstie brāļi. Par to vecākiem ir lielum lielais prieks. Kaut abu mājā vietas ir diezgan, bērni nolēma dzīvot atsevišķi.
“Nu kurš bērns grib dzīvot ar vecākiem. Celties brīvdienās un pļaut zāli, atbildēt uz jautājumiem, ko darīsiet,” smejas abi. Dzīvot mājās esot piedāvājuši. Bērni korekti atteikušies. “Māja, kurā pašlaik mēs dzīvojam, bija Aivara, mēs te atnācām dzīvot pēc viņa aiziešanas. Šādu lēmumu mēs pieņēmām kopā ar puikām, ka nevaram un nespējam mūsu dzīvoklī. Gribējās visu mainīt, sākām saviem spēkiem remontēt jauno dzīvesvietu. Pašu spēkiem vien tas nebija iespējams. Nekad tā īsti neesmu pratusi pateikt paldies Guntai un Pēterim Gudriniekiem, kas nesavtīgi, par brīvu nāca mums palīgā, lai mēs te varētu pārvākties un sākt dzīvot no jauna. Tad nu tagad no sirds varu teikt lielu paldies,” piebilst Ināra.
To, ka Gintam un arī Inārai rokas aug no pareizās vietas, mājā mana ik uz soļa. Te daudzas lietas ir pārtaisītas, pielabotas un uzlabotas, lai izskatītos tā, kā pašiem patīk. Abi atzīst, ka remontēt, kārtot, no veca jaunu taisīt ir viņu abu hobijs. Vecās, ar neskaitāmām grīdas krāsas kārtām nokrāsotās durvis nu izskatās kā tikko no smalkas darbnīcas atvestas. Arī kāpnēm dēļi atbrīvoti no krāsas, un tas izskatās cēli. Kaut abi darbos aizņemti, vakarā labprāt kaut ko padara, nevis iekrīt gultā skatīties seriālu. Vasarā Ginta pienākums ir pļaut zāli, un to viņš dara ar prieku. Sev un kaimiņienei. Inārai patīkot zemes darbi. Pie mājas gan esot tikai dažas puķes, bet ar lielu entuziasmu visi izpaužas dēla vasarnīcā.
Kopā ar sievu iegūst arī profesiju
Atgriežoties pie īpašā stāsta par nodarbošanos, jāpiemin, ka kopā ar sievu Gints ieguva arī jaunu arodu. Sākumā viss bijis kā joks, bet nu Gints no apsarga pārtapis par grāmatvedi. Jāpiebilst, ka Ināra ir grāmatvede ar stāžu. Pašlaik stādā uzņēmumā “Vārpas 1” un arī Valkas domē, kur darbojas jeb cīnās ar birokrātiju, lai īstenotu krājsabiedrības ideju Valkā. “Kad strādāju bankā, mani uzrunāja zemnieku saimniecības “Ķiršlejas” īpašnieks, ka viņam ir nepieciešama grāmatvede. Teicu, ka es nevaru, bet padomāšu, kuru var viņam piedāvāt. Vakarā ar Gintu pārrunājam, varbūt viņam pamēģināt, vienojāmies, ka es viņam palīdzēšu. Es zināju, ka Gints ir ar ļoti lielu atbildības sajūtu, kārtīgs, precīzs. Viņam piemīt īpašības, kas vajadzīgas grāmatvedim. Gintu nosēdināju savā vietā. Sākums bija diezgan smags, gandrīz ar katru papīru viņš skrēja pie manis uz banku, jo grāmatvedībā visus darbus vajag izdarīt uzreiz, nevis nākamajā dienā. Pamazām, pamazām Gints sāka apgūt grāmatvedības pamatus. Tad izgāja kursus un nu jau viņš desmit gadus ir pilntiesīgs grāmatvedis. Gints bieži smej, ka paldies ir jāsaka zemnieku saimniecības “Ķiršlejas” īpašniekam, kas viņu pirmos gadus piecieta. Pa šiem gadiem viņš ir iemācījies daudzas lietas labāk nekā daža grāmatvede ar diplomu un nu jau skolo citus grāmatvežus,” vīru slavē Ināra. Ginta darbavieta ir autoserviss “Ligumss”.
“Raiba kā dzeņa vēders ir tā mūsu dzīve,” smejas Ināra. Kad saruna tuvojas noslēgumam, abi sāk spriest, ka pārāk skaisti viss izrunāts. Neesot jau tikai visu laiku labi, mēdzot arī sastrīdēties. Par ko? Par sīkumiem, protams. Gints esot mierīgs un ieturēts. Varot paturēt pie sevis un neizteikt visu, ko domā. Toties Inārai visbiežāk viss jāpasaka, kā ir. “Reiz tāds sīkums pārrauga īstā strīdā. Gints aizgāja. Pēc divām stundām nāk ar rožu pušķi. Kā lai vēl turpina strīdēties? Vispār Gints ir ļoti uzmanīgs un romantisks. Mēdz ziedus dāvināt arī vienkārši tāpat, nevis tikai svētkos,” atklāj Ināra. Gints uzskata, ka ir ļoti svarīgi un vajadzīgi otru iepriecināt, tad ieguvējs esi arī pats.
Abi ir vienisprātis, ka attiecībās ļoti daudz no svara ir intereses, uzskati. Viņiem abiem patīk līdzīgas lietas.
Vienīgā lieta, kas absolūti nesaskan, ir zivis un saldējums. Pēc iepazīšanās randiņā izturētā pārbaudījuma un uzupurēšanās Gints lašmaizes vairs ne reizi nav ēdis, arī Ināra saldējumu neēd joprojām. Morāle no šī stāsta ir – nekad nespiediet ar varu bērniem dzert zivju eļļu, kā Gintam to darīja bērnudārzā, un nekad nepārēdieties saldējumu, kā to izdarīja Ināra Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga).
