Pilsētā ne vienam vien smiltenietim pēc fotoizstādes “Smiltene viesu un pašu acīm” apmeklējuma bija pārsteigums starp autoriem ieraudzīt frizieres Ingas Zaļkalnes vārdu. “O! Inga arī fotografē un tik skaisti – nemaz nezināju,” šādas frāzes no vairākiem cilvēkiem dzirdēja “Ziemeļlatvija”. Tieši tāpēc uz sarunu aicinājām Ingu – mīlošu sievu, māmiņu, vecmāmiņu, vienu no kora “Vidzemīte” skanīgajām balsīm un daudzu iemīļotu frizieri.
Tētis uzticējās un ļāva darboties“Patiesībā jau bērnībā radās mīlestība pret fotografēšanu, jo tētis bija ļoti aizrāvies ar visām foto lietām. Viņš virtuvi bija pārvērtis par bilžu taisīšanas laboratoriju un ļāva arī man tajā darboties. Uzticēja arī fotoaparātu,” ar prieku atceras Inga.Tā arī aizsākās interese par fotografēšanu, kas gadu gaitā kļuva par smiltenietes lielo aizraušanos. “Apetīte rodas ēdot. Mainoties modei un iespējām, esmu centusies, lai mans fotoaparāts būtu kaut cik labs. Kad parādījās spoguļkameras, vēlme fotografēt uzjundīja no jauna. Sākumā iegādājos “Nikon” kameru, bet pēdējos gadus fotografēju ar “Canon”. Pirmo spoguļkameru nopirku pirms pieciem gadiem, tad arī izgāju kursus, lai zinātu, kam katra podziņa ir domāta. To visu saprotot, sāku apzināties, cik daudz ir iespēju, kā labāk un interesantāk nofotografēt. Tas aizrāva, un pieteicos nākamajiem kursiem Smiltenē,” stāsta friziere.
Atpūta un garīgais lādiņšInga atzīst, ka visi apmeklētie kursi un fotoplenāri ir bijuši nozīmīgi viņas attīstībā, taču pats būtiskākais ir pieredze un to var iegūt tikai ejot un fotografējot. Smilteniete smaidot saka, ka citi atpūšas ravējot dobes, bet viņas atpūta un garīgais lādiņš ir fotografēšana. Ģimene, draugi un radi ir pieraduši, ka Ingai vienmēr būs līdzi fotoaparāts, līdz ar to notikumi tiks iemūžināti.Šobrīd viņa visvairāk aizraujas ar dabas fotografēšanu Smiltenes novadā. Iedomājaties, ir agrs rīts, drīz ausīs saule, pilsētu apvij neierasts klusums, vairums no mums ļaujas miegam. Kurš gan negrib no rītiem ilgāk pagulēt, ja vien ir tāda iespēja. Inga pavisam noteikti ne. Ir rīti, kad viņa apzināti ceļas agrāk un dodas tuvāk dabai, protams, ar fotoaparātu rokās. Smiltenes novadā esot brīnišķīga daba, īpaši skaisti – Niedrāja ezera apkārtnē. Caur fotoobjektīvu Inga pievērš lielu uzmanību smalkajām dabas niansēm, saskata skaisto zāles stiebriņā, rasas pilienā.“Daba ir mana relaksācija, jo tad saplūstu ar dabu, esmu klusumā,” piebilst smilteniete. Šādos brīžos zūd laika izjūta, pusstundas vietā jau pagājusi stunda, divas. Nejūt ne sāpes, ne ikdienas raizes, ir tikai prieks rāpot un ķert labākos mirkļus. Bet, paskatoties pulkstenī, Inga saprot, tūliņ jau sāksies darbs frizētavā. Vaicājot, kas sagādā lielāko prieku – ķert mirkli vai pēc tam skatīties fotogrāfijas, Inga, brīdi padomājot, saka: “Laikam jau noķert to īsto mirkli. Viss process kopumā. Mani iedvesmo Latvijas dabas fotogrāfs Māris Kundziņš. Reiz vienā no plenēriem viņš lasīja lekciju un stāstīja, kā pats pat diennakti pavada upē uz plosta, lai iemūžinātu skaistākos mirkļus. Tas ir fascinējoši,” viņa teic.
Taustāmos un virtuālos albumosLīdz ar citu autoru darbiem plašākai sabiedrībai Ingas fotogrāfijas pirmo reizi bija apskatāmas oktobra beigās Smiltenē atklātajā fotoizstādē tirdzniecības centra “Centrs” telpās. Arī tajās redzami dabasskati gan no putnu lidojuma, gan acu augstuma. Publiski draugi fotogrāfijas var redzēt komunikāciju portālā draugiem.lv Ingas profila albumos. Ingai raksturīgo košumu, detaļas un sīkāko dzīvās dabas niansi komentāru sadaļā atzinīgi novērtējuši daudzi skatītāji.“Ja cilvēki gūst prieku no manām bildēm un tas uzlabo viņu noskaņojumu, man ir divtik liels prieks. Esmu likusi bildes arī fotoblog.lv galerijās, kur tās ik pa laikam komentē arī profesionāli fotogrāfi. Tur kāds darvas pilieniņš ir ticis. Bet tas tikai ir licis man mācīties vēl un vēl,” viņa saka. Bez elektroniskajām fotogrāfijām Ingai ir daudz taustāmu, īstu bilžu albumi, kuros iemūžināti bērni, ģimenes ikdiena un svētki, tagad arī mazbērniņi.
Vēl nepiepildīts sapnisJa reiz tāda mīlestība uz fotografēšanu jau no bērnu dienām, tad droši vien Ingai ir arī kāds sapnis. “Tas pat nebija bērnībā vai jaunībā, taču allaž esmu sapņojusi par savu fotostudiju, kur varētu izpausties, fotografējot cilvēkus. Bet vienmēr tā ir palikusi tikai ideja, iespējams, man trūcis uzņēmības un šķitis, ka perspektīvā tas neatmaksātos. Studijas izveidei ir nepieciešami milzīgi naudas līdzekļi, arī tas droši vien ir viens no noteicošajiem faktoriem. Ja man tagad rastos iespēja izveidot fotosalonu, es to noteikti darītu,” smaidot saka Inga.Kā teicis Volts Disnejs, ja tu vari to izsapņot, tu vari to izdarīt. Un, kas zina, varbūt kaut kad pēc gadiem mēs ar Ingu tiksimies jau viņas studijā. Neviens sapnis nav ne par mazu, ne lielu.
