Ar dvēseles pastu — skolotājai artai Valdenai. Pašā saulainākajā vasaras dienā pēkšņi par vienu spilgtu dzīves gaismas staru mūsu dvēselēs mazāk.
Ar dvēseles pastu — skolotājai artai Valdenai
Pašā saulainākajā vasaras dienā pēkšņi par vienu spilgtu dzīves gaismas staru mūsu dvēselēs mazāk. Tikai tā varam izsacīt zaudējuma smagumu, kas negaidot ienācis visu Smiltenes ģimnāzijas bijušo audzēkņu sirdīs, kurus savās skolotājas gaitās, līdzīgi māmuļai, tikāt mācījusi, mīlējusi un izvadījusi lielajā dzīvē, nepārstājot ņemt līdzdalību mūsu likteņos arī tad, kad mūs pašus jau sudrabojuši gadi. Dzīvesprieka un labestības pārpilna neskaitāmu gadu garumā Jūs vienmēr bijāt kopā ar mūsu 1957. gada absolventu draudzīgo pulciņu pie Rutiņas, par kuru esmu tik daudz rakstījusi savās dzeju grāmatās. Apbrīnojama atmiņa, prāta asums, humors, vispusīgs redzesloks un dzīvesziņa — ar šīm īpašībām Jūs mūsu vidū burtiski starojāt. Kāpēc gan daudzkārt nepierakstījām visu dzirdēto? Vesela laikmeta notikumu bagātība bija Jūsu stāstījumos par sevi, skolas dzīvi un cilvēkiem.
Jūs ar īpašu labestību mīlējāt dzīvi un ļaudis sev apkārt, nekad nedzirdējām nosodījumu kategoriskā formā, bet gan cerīgus vārdus par maiņu uz pozitīvo. Tieši Jūsu māka neparasti atvērt literāro pasauli un pamudinājums aizvedis mani pa dzejas ceļu, par kuru Jūs bezgala priecājāties. Pēdējo reizi mūsu gaitas krustojās Smiltenes slimnīcā. Un arī šeit — nekad Jūs ne par ko nežēlojāties, vienmēr smaids, uzmundrinoši vārdi, cerības un solījums, ka pēc atveseļošanās tiksimies rudenī — mūsu mazajā brālībā.
Mīļā skolotāj! Tādu cilvēku kā Jūs nav daudz. Mēs esam laimīgi un lepni par laiku, kad sajutām Jūs kā savu zināšanu un dzīves gudrību sargeņģeli, un ticam, ka arī tagad Jūs starp eņģeļiem ar neiztrūkstošo smaidu lūkojaties uz mums un lūdzat, lai noslaukām asaras, jo dzīve turpinās un mēs taču atkal tiksimies aiz zeltaino mākoņu maliņas.
1957. gada Smiltenes ģimnāzijas absolventu un vēl daudzu citu bijušo skolēnu vārdā Kornēlija Apškrūma
Nav cilvēku daudz
tik gaismas pilnu mūžu,
kam Dievs ir vēlējis nodzīvot,
Jūs, skolotāj, bijāt
viena nso izredzētām,
kas prata mīlot
citiem to dot.
