Sandra Pētersone
Lieldienas nāk ar Jēzus Kristus augšāmcelšanās vēsti. Ko no tās vajadzētu gūt ikvienam cilvēkam – arī tādam, kurš ikdienā pat neaizdomājas par Dieva esamību? Kā ieklausīties, kā atvērt šai vēstij savu dvēseli un kāpēc to vajadzētu darīt?
Par to un kā saklausīt Dieva mieru sevī ne tikai Lieldienās, taujājam Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājam Gintam Polim.
Gints Polis: – Jau daudzus gadsimtus Lieldienās kristieši cits citu sveicina ar vārdiem: Kristus ir augšāmcēlies! Kā atbilde šim priecīgajam sveicinājumam ir: Patiesi, Viņš ir augšāmcēlies! Bez iedziļināšanās teoloģijā šajā savstarpējā sveicinājumā vienkāršā un visiem saprotamā veidā ir izteikta visa Lieldienu vēsts.
Ko no tā var gūt cilvēks, kurš ikdienā pat neaizdomājas par Dieva esamību, man ir grūti atbildēt. Laikam jau neko. Ja viņš ikdienā dzīvo tā, it kā Dieva nemaz nebūtu, tad droši vien tā vēsts, ko Dievs labprāt visiem cilvēkiem ir sagatavojis un grib dāvāt, viņam nemaz neinteresē vai šķiet nevajadzīga, un līdz ar to viņš pats labprātīgi no tās atsakās.
Ko pasaulīgajā izpratnē mēs nodomātu par cilvēku, kuram brīnumainā veidā vietējā pašvaldība ar vislabākajiem nodomiem un bez jebkādiem nosacījumiem dāvātu vienu miljonu eiro, bet viņš spītīgi šo dāvanu uzskatītu kā apgrūtinājumu savai ikdienai un no tās labprātīgi atteiktos? Katrā gadījumā tas, ko mēs nodomātu par citiem, jau nemainītu notikumu būtību, jo izvēle kaut ko pieņemt vai noraidīt ir katra paša ziņā.
Lieldienu dāvana sevī nes nesalīdzināmi daudz ko vairāk par ikdienas nepieciešamībām un rūpēm, jo runa ir par iespēju cilvēkam turpināt dzīvot Dievā arī tad, kad viņa paša grēku paverdzināto miesu apņems nāve.
– Mūsdienu pasaulē pietrūkst Dieva miera. Uz Eiropu plūst bēgļu straumes. Daudzviet pasaulē karo, notiek terora akti. Arī katram indivīdam ir savas raizes un rūpju nasta, kas viņu nomāc. Ar kādiem vārdiem, atgādinot par Jēzus Kristus augšāmcelšanos, var stiprināt cilvēkus, var tuvināt viņus Dieva mieram?
– Mārtiņš Luters savā “Lielajā katehismā” katram lasītājam uzdod retorisku jautājumu – kas ir Dievs? Viņš pats arī atbild: “Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās. Kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas ir tavs Dievs.” Līdzīgi arī mēs katrs sev varam atbildēt: kas ir tas, uz ko es paļaujos pilnīgi visā, kam es vēlos sekot, kas dod patiesu mieru manai dvēselei? Ja to pamatoti varam sev noformulēt, tad saņemam nepārprotamu atbildi, vai mums katram ir Dievs, vai dieveklis.
Gan darba jautājumos, gan ceļojot man ir diezgan daudz sanācis lidot. Lidmašīnai paceļoties, nolaižoties, vai esot 11 kilometru augstumā, bieži ienāk prātā doma – ko es varētu palīdzēt visai apkalpei un pasažieriem, ja tas “dzelzs gabals” pēkšņi sāks krist zemē? Atbilde ir nepārprotama – neko. Pat nezinu, kā es tādā apdraudējuma situācijā rīkotos, bet vienmēr lidojuma laikā lūdzu Dievam, ja tāds brīdis gadījumā pienāktu, lai Viņš Kristū man dāvā izlīgumu un mieru dvēselei.
Cik lielā mērā mēs katrs varam mainīt globālos notikumus, piemēram, agresoru savstarpējo cīņu, karu un teroru? Arī šajā ziņā man sev jāsaka – neko.
Bet ir kaut kas, ko mēs katrs varam – mācīties veidot attiecības ar Dievu un cilvēkiem ne tikai vārdos, bet apliecinot Dievu ar savu attieksmi un rīcību. Pirms vairākiem gadiem Māte Terēze iedrošināja ļaudis, ar kuriem kopā ikdienā kalpoja pie visnabadzīgākajiem: “Ja tu nevari pabarot simts cilvēkus, tad pabaro vismaz vienu.” Ja mēs ikdienā palīdzēsim kaut vai tikai vienam, kopā tas būs ļoti daudz. Dzīvojot ar šādu izpratni un rīcību, mēs noteikti iegūsim prieku savā sirdī ikdienā. Savukārt, Kristus apsolījuma vārdi: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība.”, Svētā Gara spēkā dāvā mums dzīvu ticību un līdz ar to arī Dieva mieru mūsu dvēselēm, pēc kura tik ļoti ilgojamies ikdienā.
– Šo jautājumu uzdodu to mūsu lasītāju dēļ, kuri nav kristieši. Kāpēc Lieldienas ir Baznīcas nozīmīgākie svētki?
– Kā tas būtu, ja Dievs Savu atklāsmi izteiktu ar pārdabiskām parādībām, neartikulētām valodām vai baisiem trokšņiem? Ko mēs no visa saprastu? Neko! Tāpēc Dievs visu Savu nodomu grēcinieku glābšanā atklāja mums visiem saprotamā veidā un piepildīja Savā Dēlā Jēzū Kristu. Viņa vārdi pie krusta Lielajā Piektdienā “Viss piepildīts!” ir apliecinājums tam, ka Viņš Sevi labprātīgi upurēja, lai visiem cilvēkiem būtu iespēja izlīgt ar Dievu Visa Radītāju. Pirms tam Jēzus saviem mācekļiem solīja, ka pēc krusta nāves Viņš trešajā dienā atkal dzīvs iznāks no kapa. Arī tas bija ārpus šo ļaužu pieredzes un tāpēc viņi nespēja tam noticēt. Līdz ar Kristus nāvi sabruka visa viņu paļaušanās un ticība, bet, vispirms uzzinot un pēc tam arī satiekot augšāmcelto Kristu vaigu vaigā, viņus visus pārņēma vārdos neizsakāms prieks.
Lai veiktu savu misiju, Kristus to uzsāka ar Savu piedzimšanu Ziemsvētkos. Lielajā Piektdienā to piepildīja līdz galam un Lieldienās visai pasaulei apliecināja, ka Viņam ticīgo dvēselēm vairs nedraud pazudināšana ellē, bet tiek dāvāta tādi pati mūžīgā dzīvība, kāda ir Kristum Pašam. Tāpēc arī ir lielais, nozīmīgais un pamatotais prieks, un tā ir atbilde, kāpēc Lieldienas ir nozīmīgākie kristiešu svētki. Ikvienam novēlu svētīgu tikšanos ar augšāmcelto Kristu un Lieldienu notikumā iegūt mieru savās sirdīs!
Priecīgas Lieldienas!
