Strencēnietes Zanda Zvejniece un Alise Valdēna nupat beidza studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē Meža fakultātē. Viņas turpina ģimenes tradīciju, jo abām vecāki ir izglītoti mežinieki.Zanda atzīst, ka viņai ļoti nepatīk dzīvošana Rīgā, tāpēc arī izvēlējās mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē Meža fakultātē. “Esmu lauku cilvēks. Rīgā ir pārlieku liela drūzma. Studēt mežiniekos izvēlējos tāpēc, ka šajā jomā strādā gan mamma, gan tētis un arī brālis. Šos darbus esmu iepazinusi kopš bērna kājas,” smaida Zanda. Alise piebalso, ka viņas gadījums ir līdzīgs. Nepatīk burzma un kopš sešu gadu vecuma ir darbojusies pa kokaudzētavu. “Citu variantu nebija. Tikai meži. Studijas augstskolā iepatikās uzreiz,” lakoniski komentē Alise.Smaržas, klusums un miersJaunietes vēl nezina, kādā jomā strādās turpmāk. Laiks rādīs. Bakalaura diploms ir iegūts. Pašlaik ir iespēja atvilkt elpu pēc intensīvā mācību darba un diplomdarba aizstāvēšanas, palīdzēt vecākiem mājas darbos dārzā, bet rudenī abas uzsāks studijas maģistrantūrā. Tas nozīmē, ka jāmācās vēl divus gadus. “Ceram, ka tad situācija valstī būs nostabilizējusies un varēsim atrast labu darbu savā profesijā,” pauž abas jaunietes.Jautāta, kur slēpjas meža pievilcība, tā jaukums, Zanda vispirms min meža smaržu daudzveidību, gaisa svaigumu un tīrību, klusumu un mieru. “Tā ir pavisam atšķirīga pasaule, salīdzinot ar pilsētas gaisotni. Mežā varu izdomāt savas domas un visu sakārtot pa plauktiņiem,” pārliecinājusies Zanda. Arī Alise uzskata, ka mežs ir labākā vieta relaksācijai. Tur neviens netraucē.Nav neveselīgas konkurencesJaunās speciālistes ne mirkli nenožēlo savu izvēli, un aicina to darīt visus, kam tuvas meža lietas un daba. “Man tā bija īstā vieta. Arī tie, kuriem bija vairākas izvēles iespējas, neviens nav nožēlojis studijas mežiniekos,” stāsta Alise. Savulaik Meža fakultātei bija augstākais prestižs šajā augstskolā. Jautātas, vai tas ir saglabājies, bijušās studentes atbild apstiprinoši. Meža fakultāte esot slavena ar savu draudzīgumu un atraktivitāti. Prasības ir augstas, un mācīšanās nebūt nav viegla. Tur nepastāv neveselīga konkurence, bet cits citam cenšas palīdzēt, lai visi studijas varētu beigt kopā. Sišanās dēļ augstām atzīmēm nenotiek.Mežu neizcērt par daudzVēl pozitīvs aspekts studēšanai šajā augstskolā ir tas, ka mācību maksa ir tikai pirmajā pusgadā. Ja sekmes ir gana labas, var iekļūt budžeta grupā. Tā arī abas strencēnietes līdz pat studiju beigām mācījās par budžeta līdzekļiem. Zanda uzsver, ka šajos finansiālos apstākļos tas bija ļoti nozīmīgi. Zanda rakstīja diplomdarbu par klonu iegūšanu no meristēmām. Vienkāršoti runājot, tas ir process, kurā sterilos apstākļos iegūst daudz stādiņu. Savukārt Alise rakstīja par Latvijas meža resursiem laikā no 1919. gada līdz mūsdienām. Tas ir plašs temats, kurā analizēts arī, kā šajā teritorijā laika gaitā mainījies sugu sastāvs. Nenoturējos nepajautājis viņas viedokli par meža resursiem pašlaik, jo visur vērojamas cirsmas un daudziem cilvēkiem ir priekšstats, ka meži tiek izcirsti vairāk nekā pieaug. Alise šim viedoklim nepiekrīt. Viņa uzskata, ka situācija aizvien uzlabojas, jo meža platības palielinās un koksnes kopējās krājas pieaug. Ja plašsaziņas līdzekļos allaž akcentē, ka iestāda lielākas platības nekā izcērt, domāju, ka tas nav objektīvs rādītājs, jo salīdzināt vajadzētu izcirstā daudzumu ar koksnes biomasas pieaugumu noteiktā laika posmā. Alise paskaidro, ka tā nav, jo ir īpaša formula, pēc kuras aprēķina ciršanas intensitāti, kur tiek ņemts vērā pieaugums un izcirstās koksnes daudzums. “Tās ir pilnīgas muļķības, ka izcērt par daudz. Visa Latvijas mežsaimniecības vēsture parāda, ka nekad nav izcirsts par daudz. Pat kara laikā,” uzskata Alise. Zanda piebilst, ka meža nociršana ir tikai viena meža apsaimniekošanas daļa. Daudzviet pārauguši, pat 200 gadus veci koki pūst un iet bojā. Jo īpaši daudz bojājas veci lapkoki, piemēram, apse. Jo vecāks mežs, jo tas nenoturīgāks un neproduktīvāks. Katram procesam ir noteikts cikls, arī mežam. Ja vecajam mežam pašam ir jānopūst un jāsabrūk, līdz izveidojas jaunaudze, nepieciešams daudz ilgāks laiks nekā prātīgi saimniekojot. Arī ainaviski labāk izskatās nepārauguši koki.Dzinēji medībās redz vairākMežs allaž ir saistīts ar tam piederošo faunu. Jautāta par attieksmi pret medībām, Alise apstiprina, ka visnotaļ pozitīva, jo regulācija dzīvnieku populācijai ir nepieciešama. Viņa min piemēru par bebru nesamērīgo vairošanos. Kādreiz tos aizsargāja tik ļoti, ka tagad šo dzīvnieku ir pārlieku daudz un viņi nodara lielu postu. Gluži tāpat pašlaik ir ar mežacūkām. Šogad daudziem zemniekiem ir nopostīti kartupeļu lauki. Abas jaunietes teic, ka pašlaik mednieces neesot, taču pieļauj domu, ka varētu būt, jo tā ir īpaša dzīves telpa. Dzinēju statusā abas esot bijušas un teic, ka tā ir pat interesantāk nekā šāvējiem, jo vairāk redzot dzīvniekus.Jaunās meža speciālistes ir sašutušas par ogotājiem, sēņotājiem un citiem ļaundariem, kuri piemēslo mežu. “Tas ir tik muļķīgi un aprobežoti! Patiesībā viņa dodas pēc pārtikas, bet kā atlīdzību mežā atstāj savus mēslus. Cilvēkam jau nu tik daudz vajadzētu saprast, ka mežs nav īstā vieta atkritumu izmešanai. Tas ir briesmīgi,” pārliecināta Alise.Jautāta par citiem vaļaspriekiem, Zanda atbild, ka agrāk tā bijusi skatuves deja. Dejojusi arī studiju sākumā. Viņa cer, ka šo aizraušanos izdosies turpināt. Alise piebilst, ka viņas hobijs ir mierīgāks un rimtāks – grāmatu lasīšana. “Tas ir daudz interesantāk par televīzijas skatīšanos, jo grāmatās ir bagātāka valoda un daudz redzējumu uz lietām un notikumiem,” nešaubās Alise. Abas strencēnietes ir tikai lielā dzīves ceļa sākumā, taču ar gana skaidru redzējumu, ka mežs un ar to saistītās lietas ir viņu īstā vieta.
FAKTI
Alises Valdēnas un Zandas Zvejnieces ģimenes locekļi – mežinieki• Zandas mamma Laima Zvejniece ir Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” struktūrvienības “Sēklas un stādi” direktora vietniece ražošanas jautājumos• Tētis Andis Zvejnieks ir Valsts meža dienesta Ziemeļvidzemes virsmežniecības Valmieras mežniecības mežsargs• Brālis Jānis Zvejnieks ir a/s “Latvijas valsts meži” struktūrvienības “Sēklas un stādi” Strenču kokaudzētavas vadītājs• Alises mamma Ilze Valdēna ir a/s “Latvijas valsts meži” struktūrvienības “Sēklas un stādi” Strenču kokaudzētavas dekoratīvo stādu tirdzniecības laukuma pārzine• Tētis Andrejs Valdēns – bijušais Valkas virsmežniecības virsmežzinis, Valsts meža dienesta Konsultāciju pakalpojumu centra Valkas nodaļas vadītājs• Alisei arī vectēvs bijis meža speciālists un, iespējams, šīs saknes ir vēl dziļākas
