Valkas virsmežniecības Valkas mežniecības mežziņa vietnieks Agnis Birkavs ir jauns, bet mežu lietās jau pieredzējis puisis ar savu skatījumu uz meža saimniecību valstī.
Valkas virsmežniecības Valkas mežniecības mežziņa vietnieks Agnis Birkavs ir jauns, bet mežu lietās jau pieredzējis puisis ar savu skatījumu uz meža saimniecību valstī.
“Mežs ikvienam cilvēkam sniedz iespēju atpūsties. Arī tiem, kuri tur strādā. Tā ir veselīga, turklāt skaista vide. Tā ir emociju un pārsteigumu pilna pasaule,” uzskata mežu speciālists. Agnim patīk visi gadalaiki, esot vien iebildumi pret lietu, jo slapjās drēbēs cilvēks nevar justies omulīgi. Trešdien viņš kļuva 26 gadus vecs.
Profesiju palīdzēja izvēlēties vecāki
Pēc Valkas vidusskolas beigšanas Agnis 1995. gadā aizgāja mācīties uz Ogres Meža tehnikumu, kuru pabeidza pēc četriem gadiem. 2000. gadā viņš uzvarēja konkursā uz mežsarga amata vietu Valkas virsmežniecībā un sāka strādāt Ērģemes mežniecībā. Pēc trīs nostrādātiem gadiem jaunajam speciālistam turpat piedāvāja darbu par mežziņa vietnieku. Pēc diviem gadiem mežu reformas gaitā Agnis kļuva par mežziņa vietnieku Valkas mežniecībā. Pašlaik viņš mācās 5. kursā Lauksaimniecības universitātes Mežu fakultātes neklātienes nodaļā. Puisis domā, ka mežinieka profesiju viņam palīdzēja izvēlēties vecāki, lai gan paši nav saistīti ar šo nozari — mamma Agita strādā Valkas poliklīnikas reģistratūrā, bet tēvs Jānis — “Valkas meliorācijā”. Agnis joprojām dzīvo Valkā pie vecākiem. Tas dod zināmu brīvību, jo, piemēram, ēdiena gatavošana ir mammas ziņā. Gadu miju puisis nosvinēja Valkā kopā ar draugiem kolēģa Dzintara Kušķa mājā.
Galīgo lēmumu katrs pieņem pats
Pašlaik Agnis dzīvē neko nevēlas mainīt, jo viss ir iegrozījies vēlamās sliedēs un jūtama stabilitāte. Ja nākotnē gadītos kādi vilinošāki piedāvājumi, tie tiktu izvērtēti. Kopš seniem laikiem mežziņa darbs ir bijis prestižs — vienlīdz nozīmīgs ar skolotāja, mācītāja un vietējās varas vadītāja ietekmi sabiedrībā. Agnis uzskata, ka principā nekas nav mainījies, jo mežiniekam ir jābūt gudram cilvēkam. “Pašlaik mūsu galvenā misija ir palīdzēt privātajiem mežu īpašniekiem, jo viņi nevar zināt visu nepieciešamo. Mēs viņiem iesakām pareizākos saimniekošanas variantus, bet galīgo lēmumu pieņem katrs pats,” skaidro mežziņa vietnieks. Viņš ir gandarīts, ka nav bijis neviena ievērojama konflikta ar mežu īpašniekiem. Lielākā daļa no viņiem ir saprotoši cilvēki.
Ikdienas darbs mežziņa vietniekam saistās ar dažādu dokumentu reģistrāciju, kurus iesūta Valsts mežu dienests, virsmežniecība, mežu īpašnieki. Vēl mežu īpašniekiem jāizsniedz ciršanas apliecinājumi un jāsagatavo dažādas atskaites. Noslogojums ir pamatīgs. “Ja mežu reforma būtu notikusi gada vidū, to pārdzīvotu vieglāk. Pakāpeniskums atvieglotu procesa gaitu. Gada beigas un nākamā gada sākums mežiniekiem vienmēr ir saspringts laiks,” personīgo viedokli pauž Agnis.
Nākot pretī mežu īpašniekiem, šomēnes otrdienās un ceturtdienās A. Birkavs sastopams bijušajā Ērģemes mežniecībā. Viņš tur pieņem pieteikumus un pārskatus. Lai vietējiem mežu īpašniekiem nebūtu jābrauc uz Valku, mežziņa vietnieks ciršanas apliecinājumus aizgādā līdz Ērģemei, tādējādi atvieglojot viņu dzīvi.
Likumdošana mežus nesaudzēja
Mežu speciālists domā, ka nākotnē var mainīties meža apsaimniekošanas metodes, tehnoloģijas, var mainīties darbinieku daudzums, bet mežs Latvijā būs vienmēr. Tik modernas saimniekošanas metodes, kādas ir Skandināvijas valstīs, Latvijai vēl esot tāls mērķis. Agnis par to pārliecinājies darba komandējumā Zviedrijā. “Diemžēl līdzšinējā likumdošana mežus Latvijā nesaudzēja. Ja valsts mežos situācija nav pesimistiska, tad privātie meži ir krietni paretināti. Daudzi īpašnieki nespēja atturēties no iespējas gūt ātru peļņu, turklāt pagājušajā gadā lielus postījumus nodarīja vējgāzes. Pret dabas stihiju esam bezspēcīgi, bet izvēlēties pareizākās saimniekošanas metodes ir katra īpašnieka spēkos,” pārliecināts mežziņa vietnieks.
Jautāts par turpmākajām profesionālās izaugsmes iespējām, Agnis diplomātiski atbild, ka nākotne rādīs. Viņš nevēlas aizsteigties laikam priekšā, bet ir gatavs izmantot dzīves piedāvātās iespējas. Darbs mežniecībā ir komandas darbs, tāpēc sapratne starp kolēģiem ir īpaši nozīmīga. Jo labāka sapratne, jo darbs padarāms raitāk.
Pretimnākošie aļņi mežinieku nerespektē
Kā jau lielākai daļai mežinieku, arī Agnim piemīt mednieka instinkts. Medībās viņš piedalās jau desmit gadu, bet mednieka statusā ar tiesībām nošaut zvēru puisis ir piecus gadus. Neko īpašu viņš pagaidām nav nošāvis, bet amizanti piedzīvojumi mežā ir gadījušies. “Reiz no rīta astoņos, kad mežā vēl krēsliņa, gāju lenkt meža cūkas. Vienā meža pļavā man pretī nāca 10 aļņu, acīmredzot liela ģimene. Viņi par mani nelikās ne zinis,” atceras mednieks. Medību kolektīvā “Ezerkalni”, kuru vada Andrejs Simanovičs, Agnis palīdz medību organizatoriskajā darbā. Viņš uzskata, ka apkārtnes mežos ir gana daudz dzīvnieku, tāpēc, saudzīgi saimniekojot, zvēru skaits aizvien palielinās. “Sevišķi labvēlīgas ziemas pēdējos piecus gadus bija stirnām. Šķiet, ka arī šī ziema veicinās stirnu populācijas nostiprināšanos,” uzskata Agnis. Medīšana ārpusdarba dzīvē viņam ir aizraušanās numur viens. Otrajā vietā ir sports — volejbols un florbols. Florbolu viņš spēlē Valkas pagasta komandā, kura parasti ir čempionāta galvgalā. Savukārt volejbolā viņš ir iesaistījies komandā “Ērģeme/Valkas meži”. Agnis priecājas, ka Valkas dome pēdējos gados ir pavērsusi seju pret jauniešu sporta dzīvi. Ar sporta halles uzcelšanu iespēju ir kļuvis nesalīdzināmi vairāk. Ja sākumā bija bažas, vai šī halle būs pietiekami noslogota, tad tagad izrādās, ka tām nebija pamata. Pēc stadiona uzbūvēšanas iespēju būs vēl vairāk. A. Birkavs smej, ka būtu muļķīgi iet uz “Bumerangu” raustīt automātu kloķi. Agnis ir gandarīts, ka ērģemieši, īpaši jaunieši, ir sportiski aktīvi cilvēki. Viņus atbalsta arī pagasta padome.
Grāmatu lasīšanai puisim laika pietrūkstot, bet “Ziemeļlatviju”, “Latvijas Avīzi” un “Neatkarīgo” parasti izlasot. Protams, netiek aizmirsts medību žurnāls “MMD”.
