Viena no tēmām, par kurām šobrīd gatavoju publikāciju, ir aktuāla cilvēkiem, kuriem rūp mežs un kuri nedomā, ka tas ir bezmaksas izgāztuve, uz kurieni var aizvest un izgāzt savus sadzīves atkritumus.
Smiltenes piepilsētas meži iedzīvotājiem ir teju ideāla atpūtas un sportošanas vieta, un ir patīkami, ja šādā vidē skatu nebojā sadzīves mēslu kaudzes. Pēdējos gados “Ziemeļlatvijai” arvien mazāk nācies uzklausīt informāciju par Smiltenes puses mežos uzietām nelegālām izgāztuvēm. Pati pa mežu pārvietojos pārsvarā ar velosipēdu, un, vismaz pa meža ceļiem un takām braucot, kopumā radies iespaids, ka mežs ir tīrs. Reiz pat nodomāju, – re, kā, cilvēki laikam kļuvuši godprātīgi savu sadzīves atkritumu apsaimniekotāji un dabu necūko.
Taču izrādās, ka mežs ir kļuvis sakoptāks, lielā mērā pateicoties arī meža “sanitāriem” – cilvēkiem, kuri, pamanot zemē nomestu pudeli, pārtikas iepakojumu vai tamlīdzīgu drazu, to labprātīgi salasa un aizved uz kādu no tuvējiem atkritumu šķirošanas punktiem vai savas mājas atkritumu konteineru.
Visu cieņu viņiem! Man pašai, uzzinot par šādu rīcību, atliek vien samulst par savu vienaldzību. Sēņojot ir gadījies uziet nevis sēnes, bet sūnās nomestu drazu, kurai vienmēr esmu pagājusi garām, atstājot to guļam zemē. Arguments pat nav tas, ka es negribētu piesmērēt sēņu grozu, bet tas, ka vienkārši neaizdomājos – es taču varu izrādīt cieņu mežam un satīrīt kaut daļu no bezatbildīgu pilsoņu rīcības sekām.
Laikam daļā sabiedrības ir pamatīgi nostiprinājies darbu dalīšanas princips. Ielas un parki jātīra sētniekiem, meži – mežu “sētniekiem”. Mēs, pārējie, uzkopsim savu māju un pagalmu. Jāpamēģina šo uztveri mainīt. Vismaz kādu sīkāku drazu no meža taču varu iznest, tiesa, ar domu, ka pēc tam to izdevīgāk ir izmest kādā publiskā atkritumu urnā, nevis manējā. Maksāt par citu drazu var retu reizi, bet ne regulāri.
