Taujāts, kur rod uzņēmību attīstīt savu saimniecību laikā, kad valstij pienākuši grūti brīži, plānēnietis Arvīds Zondaks atbildei izstāsta anekdoti.Skrien mērkaķītis pa mežu un klaigā, ka ir krīze. Nāk pretī vilks. “Kas par krīzi, ko bļausties? Kā ēdu gaļu, tā arī ēdīšu.” Skrien mērkaķītis tālāk. Pretī nāk lapsa. Ieklausās un saka: “Ko tu bļausties? Kā staigāju kažokā, tā arī staigāšu.” Beigās apsēžas mērkaķītis uz celma un domā: “Kā esmu ar pliku pēcpusi skraidījis, tā arī skraidīšu. Un ko tad es klaigāju visu laiku?”Arvīds Zondaks krīzi nejūt un perspektīvu redz foreļu un vēžu audzēšanā. Kopā ar sievu Gaļinu Kokinu viņš saimnieko “Kaučos” Plāņu pagastā.Piepildās zīlnieces pareģojumsPiemājas saimniecība “Kauči” atrodas šosejas malā netālu no Strenčiem, aiz pagrieziena uz Sedu, tikai pāris simtu metru nostāk no Gaujas. “Kauču” lielāko daļu aizņem mežs. “Tur, pie dīķa, kājām agrāk pat piecus metrus nevarēja paiet uz priekšu. Tik lieli džungļi bija! Tagad viss ir izzāģēts,” vedot rādīt savu zivsaimniecību, stāsta A. Zondaks. Dīķis ir izrakts vecajā karjerā, kur aizvadītā gadsimta sākumā ņēma granti, būvējot dzelzceļu. Ūdenskrātuvē pirmos foreļu mazuļus un vēžus Arvīds ielaida pērn pavasarī. Izmēģinājumam. Lielākā forele, ko noķēra rudenī, svēra 920 gramus. Tagad saimniekam ir doma blakus rakt vēl četrus zivju dīķus, jo forelēm varētu būt labs noiets. “Kaučos” Arvīds ir ienācējs. Dzīve viņu saveda kopā ar māju saimnieci Gaļinu, nu jau viņsaulē aizgājušā bijušā Sedas domes priekšsēdētāja Pētera Kokina atraitni.Zīlniece Gaļinai savulaik pareģoja, ka viņas nākamais vīrs būs latvietis, turklāt nedaudz pazīstams. Kad abi iepazinās, tad atcerējās, ka savulaik satikušies Oliņu pirtī Arvīda brāļa dzimšanas dienā.Gaļina un Arvīds dzīvo kopā jau deviņus gadus. Abi ir oficiāli reģistrējuši laulību.Gredzens izauga no zemes“Šī vietiņa mani gaidīja,” spriež Arvīds, rādot pirkstā uzvilktu zelta laulības gredzenu. Tas esot burtiski izaudzis mājas pagalmā no zemes kopā ar puķes stiebru.Vietā, kur tagad ir “Kauči”, sen atpakaļ atradās krogs, kam garām veda Krievijas cara Pētera I ceļš, stāsta Arvīds. Rokot zemi, gadījies uzdurties vecam māla podam, pusstopa pudelei, sapuvušam, sarūsējušam zobenam un citām senām mantām. Arī zelta gredzenam, viņaprāt, jābūt vecam. Proves virsū tam nav.Kopš Arvīds dzīvo “Kaučos”, viņš pārvērtis veco mežsarga māju un tās apkārtni līdz nepazīšanai. Pagalmā izbūvēti dārza celiņi, salikti kokgriezumi, iekopti apstādījumi. Gaļina stāsta, ka smilšainajā zemē rozes un augļu koki agrāk negribēja augt. Taču Arvīdu puķes un koki klausa.“Re, bumbiere vienos ziedos,” viņš rāda uz mazu kociņu. Stādot augļu kociņu, vajagot izrakt lielu bedri un sagāzt tajā kūdru un kūtsmēslus. Tad pat Gaujmalas priežu silā rozes uzzied.Arvīds stāsta, ka kādreiz pats gan rozes potēja, gan ābelītes. “Tirgoju pa īsto, 20 tūkstošus rožu stādu devu projām uz Gruziju,” viņš stāsta. Žāvētās foreles kūst mutēGaļina slavē dzīvesbiedru. Viņam esot “zelta rokas”. “Pirmajā laulībā mājai nepievērsām lielu uzmanību. Katram bija savs algots darbs. Tad man bija cita dzīve, bet tagad – pavisam cita. Arvīds saka, ka te būs vēl skaistāk,” stāsta sieviete.Arvīds par sevi smej, ka agrāk mētājies apkārt kā čigāns un, kaut arī pēc aroda ir galdnieks, daudz dažādus darbus darījis. Pat esot kolhozos “par guculi gājis”, daudz pelnījis. Kad mūžs jau ir otrajā pusē, vīrietis grib aiz sevis atstāt ko paliekošu. Dzīves piepildījumu viņš saskata “Kaučos” un saimniecībai velta gandrīz visu savu laiku. Ja atliek vairāk vaļas, tad piepelnās, mūrējot klientiem krāsnis un kamīnus.Tagad saimniekam prātā ir jauni zivju dīķi. Jau izveidotajā ūdenskrātuvē salicis lampas, kas naktī mirgo četrās krāsās un pievilina kukaiņus. Forelēm tas ir kārums papildu ikdienas barībai. “Pats izdomāju. Kas tad cits manā vietā domās?” smej saimnieks.Pie dīķa viņš ierīkojis piknika vietu. Arvīdam labāk garšo svaiga foreles fileja. Taču daudzi paziņas gardu muti tiesājot pēc viņa īpašās tehnoloģijas žāvētās zivis ar ķiplociņu un garšvielu piedevu. “Kad veikals putēs, vismaz badā nebūsim. Ēdīsim zivis,” smaida Arvīds, bet jau nopietnāk piebilst, ka viņu saimniecības preču veikalam Sedā nemaz tik slikti neklājas, lai tas būtu jāslēdz. Vienmēr jābūt mērķimPagaidām “Kauči” vēl nepiedāvā apmeklētājiem par attiecīgu samaksu pašiem makšķerēt foreles. Taču nākotnē tādu iespēju saimnieki neizslēdz.“Ja viss būs, nebūs interesanti dzīvot,” atvadoties saka Arvīds un uzsver, ka vienmēr jābūt mērķim, uz kuru tiekties.
